Es gribēju dzīvot, un Dievs mani uzklausīja
Autore- Gunta Kūla
Mārtiņš
ir 24 gadus jauns vīrietis, vējš spēlējas ar viņa matu cirtām, kas paslēpušās
zem cepures. Viņa lielās brūnās acis ir nedaudz sabijušās, jo viņš ir gatavs
atgriezties desmit gadus atpakaļ, lai pastāstītu, kas viņam lika griezties pie
Dieva. Mārtiņš sniedz savu lielo plaukstu, lai ar sevi iepazīstinātu un noteic:
„Es esmu tāds pats kā visi pārējie jaunieši, tikai ar nedaudz citādāku
skatījumu uz dzīvi.” Vizuāli tas tā patiešām ir.. Viņš ir vidēja auguma puisis,
ar pelēku džemperi un šortiem, kas apsedz viņa ceļus, uz auss ļipiņas ir
tetovējums- līdzīgs gliemežvākam. Bet ne velti ir tāds teiciens- „Neskati vīru
pēc cepures.”
Mārtiņš
ir ļoti atvērts jaunietis, bez vilcināšanās uzsāk sarunu par to, kāda bija viņa
dzīve pirms desmit gadiem.
„Es biju maksimāli nepaklausīgs bērns, tik nepaklausīgs, cik vien var būt,” viņš
atminas. „Mani neinteresēja pilnīgi nekas.. Es biju mazs panks ar grebeni- kas izskatās kā gaiļa sekste,
ar kerziniekiem- līdzīgi armijas
zābakiem. Šķita, ka vecāki nezina, ko ar mani iesākt.” Mārtiņu nepieņēma
nevienā Cēsu apvidus skolā, vecāki sūtīja viņu pie psihologiem, bet viņam bija
vienalga. Vienīgais, kas tajā laikā viņu interesēja, bija viņa draugi un dažāda
veida festivāli. „Tā bija aptuveni astotā klasīte,” Mārtiņš atceras.
Kāds
radinieks strādāja kristīgajā skolā, kā saka pats Mārtiņš, tā esot skola, kurā
savākušies visi Latvijas huligāni un zagļi, tur pieņēma bērnus, kurus nepieņem
nevienā citā skolā. „Es biju dziļi vīlies savos vecākos, ka man bija jādodas uz
skolu, kura atrodas meža vidū, kaut kur Madonas rajonā. Man tur viss riebās,
obligāti bija jāapmeklē kristīgās ētikas mācība, man bija plāns, ka es-
mācoties kristīgajā skolā, varētu tajā priekšmetā dabūt nesekmīgu atzīmi. Tas
man, protams, arī izdevās. Vienīgā nesekmīgā atzīme uz mana devītās klases
atestāta bija kristīgajā ētikā.Tagad tas viss šķiet tik muļķīgi.” Skolā Mārtiņš
atrada draugus. Draugus, kuri zaga. Tā kā tā bija kristīgā skola, ik pa laikam
veda humānās preces, kā ziedojumus- tur bija saldumi, dažādas drēbes. Mārtiņš
ar saviem draugiem izzaga labākās no tām, atrada arī kerziniekus un aizveda tos saviem draugiem uz Cēsīm. Bija milzīgas
problēmas, bet policija netika iejaukta, un viņš saprata, ka tur negrib
uzturēties un aizbēga. Viņš saprata, ka nevar izdzīvot pat tādā skolā.
Jau
no 12 gadu vecuma, Mārtiņš bija paniekojās ar marihuānu. Bet tas nešķita nekas
nopietns, ka viņam ar to būtu kādas problēmas. Diezgan loģiski šķiet tas, ka
vecāki nezināja, ko ar viņu iesākt. Viņa vecāki ir uzņēmēji- mammai pieder
vairāki skaistumkopšanas saloni, bet patēvam, kurš jau 20 gadus ir kā viņa tēvs,
pieder vairāki ēdināšanas uzņēmumi. Mamma esot teikusi, ka kaut kas ir jāsāk
darīt, ar kaut ko jānodarbojas. Tā nu viņš uzsāka tetovēšanas biznesu, vecāki
sapirka visas tetovēšanas iekārtas. „Nauda griezās, bija daudz klientu,”
Mārtiņš atceras. Līdz uzradās viņa vecais draugs, kurš piedāvāja, kopā ar viņu
doties uz Eiropu. „To naudu es tērēju kā debils, jo vienkārši nezināju, kur to
likt.” Naudu Mārtiņš neieguldīja labās lietās, ar laiku, kā viņš pats saka,
tetovēšanas bizness sāka iet pa burbuli. Viņš aizvēra salonu un ar savu veco
draugu devās ceļojumā pa Eiropu, ar stopiem. Viņiem abiem bija pa 80 latiem.
Naudu viņi neskaitīja, bet pēdējo iztērēja kādā Mcdonaldā. Viņi stopēja vietās,
kur nedrīkstēja, piemēram, Vācijā uz lielās automaģistrāles, vilcienos brauca
pa zaķi, viņiem nebija ko ēst. Somā bija palikusi maize un medus. Mārtiņš
atceras: „Bieži vien, kad patēva ēdināšanas- vienā no uzņēmumiem pāri palika
plovs, to ēdām mājās, bet man tas tik ļoti negaršoja. Bet tagad, kad vēders
bija tukšs, es domāju, cik ļoti man gribētos apēst plovu.”
Atgriežoties
mājās, Mārtiņa ikdiena turpinājās, marihuānas lietošana kļuva aizvien biežāka,
līdz kādu nakti Mārtiņš juta, ka sirds vai stājas. „Es nevaru atstāstīt tās
sajūtas, ka zini, ka rīt vairs nepiecelsies.. Tajā brīdī es sāku lūgt Dievu.”
Kā saka pats Mārtiņš, viņš esot pamodies, tas šķitis mistiski, tai laikā viņam
bija aptuveni 16 gadu, viņš saprata, ka ticis uzklausīts, bet ar to jau viss
nebeidzās, iespējams, pat turpinājās aizvien vairāk.
Pēc
kāda laika Mārtiņš devās uz Londonu, kur strādāja sieviešu apakšveļas nodaļā.
„Man tur patika,” viņš nosmej. Diezgan ātri Mārtiņu atlaida, bet Londona ir
zīmīga ar to, ka šeit viņš atkal saskārās ar Dievu. Kādu laiku viņš dzīvoja pie
puišiem, kuri arī lietoja
marihuānu, viņš, protams, bija priecīgs, bet tad- kādā dienā viens no puišiem
teica: „Paklausīsimies Dieva vārdu.” Sākumā viņām likās, ka tas viss ir
smieklīgi, bet tad viņi to sāka darīt katru dienu. Mārtiņš bija neizpratnē- kā
var dzīvot tādu dzīvesveidu, bet ticēt Dievam. Kāds puisis viņam bija teicis-
„Sāc ar evaņģēliju.” Kad Mārtiņš atgriezās atpakaļ, viņš katru dienu lasīja pa vienai
evaņģēlijai. Tas lika Mārtiņam saprast, ka pastāv augstāks spēks- Dievs, ka
kaut kas nav pareizi, un kaut kas dzīvē ir jāmaina. „Es esmu izsūdzējis savus
grēkus, grēks arī skaitās tas, ja kādā brīdī esmu aizmirsis Dievu.”
Mārtiņa
dzīve pilnībā pārvērtās tad, kad viņš pameta savus draugus, jo kopā ar viņiem
ir piedzīvotas daudz nejēdzības, kas lika saprast, ka dzīvē kaut kas ir
jāmaina. Viņš saka: „Ar mani varēja notikt jebkas, atceros, ka bija ziema,
spēcīgs, virpuļojošs vējš, bet man sapratnes nebija nekādas, jo biju psihotropu
vielu iespaidā. Man viss rēgojās citādi, es līdz ceļiem biju sniegā un
nezināju, vai tikšu mājās, es nevarēju parunāt vēl divas dienas, es nevarēju
salikt teikumus.” Pēc šī atgadījuma Mārtiņš domāja, ka vairs nekad to nedarīs,
bet tagad, stāstot par savu dzīvi, Mārtiņš saka, ka dažreiz salūzt, tad, kad
notiek kaut kas pilnīgi negaidīts, piemēram, kad nomira viņā vecaistēvs.
„Šobrīd
esmu kristietis tikai gadu, kas ir ļoti maz, es tikai vēl mācos,” viņš saka.
Kristietim ir divi svarīgi baušļi, kas jāievēro. „Pirmais un vissvarīgākais ir-
mīli Dievu, savu Kungu ar visu savu sirdi, prātu un apziņu. Otrais ir mīli savu
tuvāko kā sevi pašu. Ar vārdu tuvāko- tas nozīmē pilnīgi visus cilvēkus,”
stāsta Mārtiņš.
Atbildot
uz jautājumu, kā viņu pieņem citi cilvēki, Mārtiņš saka, ka viņam ir daudz
jaunu draugu no savas konfesijas, pagātnes draugi ir pagātnē, ir uzlabojušās
attiecības ar vecākiem, nolaižot galvu, viņš saka: „Esmu gan es pabojājis
mammai nervus.” Dievs ir izmainījis Mārtiņa dzīvi. Sarunas gaitā es Mārtiņam
teicu: „Tad gan Dievam uz Tevi bija lieli plāni, ja, izejot cauri visam, kam
esi izgājis Tu, Tu esi sveiks un vesels.” Mārtiņš cer, ka tas tā patiešām ir,
atgādinot man, kas ir sirdsapziņa: „Katram cilvēkam jau piedzimstot ir
ierakstīti baušļi, ko cilvēka gars zina, tāpēc arī sirdsapziņa runā.”