Ne visiem paveicas nonākt tur, kur šobrīd esmu es
Dāvis Grigaļuns no sešu
gadu vecuma dzīvoja bērnu namā, jo cieta no vardarbības ģimenē. „Es biju
pavisam mazs, tagad atmiņas ir izgaisušas.” Dāvis atceras, ka ilgu laiku nav
varējis saprast, kāpēc viņš nedzīvo mājās, zinot, ka viņam ir mamma, kāpēc tik
daudz cilvēku ar viņu runā par nelabvēlīgajiem apstākļiem ģimenē, un galvenais
jautājums, kāpēc viņš ir viens. Nu jau Dāvim ir 19 gadu, viņš ir adoptēts, iet
metinātāju kursos, un pavisam klusu bilst: „Es jūtos labi jaunajā ģimenē, labāk
kā iepriekšējās.”
Audžu ģimene
Ja ģimenē ir
nelabvēlīgi apstākļi, izejot dažādas procedūras, ieskaitot psiholoģisko
izmeklēšanu, bērni bieži vien nonāk bērnu namos, jo vecākiem tiek atņemtas
tiesības. Bērniem ir iespējas nonākt audžu ģimenēs un kļūt par šo vecāku
aizbildņiem. Dzintra Rabkeviča ir SIA "Tukuma slimnīca" valdes priekšsēdētāja.
Pirms septiņiem gadiem viņa savu dzīvi krasi mainīja, kļūstot par aizbildni. „Mums
ar vīru radās doma, ka mēs vēl neesam tik veci, ka mēs gribam savu dzīvi, mēs
vēl kaut ko varam un spējam, bet tik dziļi tai brīdī mēs, protams, nedomājām,
kad aizgājām uz audžu ģimeņu kursiem. Tas bija ļoti interesants laiks mums
pašiem, jo bija jāieskatās gan savā ģimenē, gan jāieskatās psiholoģijā,
jāatceras daudzas lietas, jāiemācās daudz kas jauns, tas viss bija tik radoši
un forši, un mēs šos kursus pabeidzām. Kursos mēs dzirdējām daudz stāstus, ir
ģimenes, kas paņem bērnus, kas arī nepaņem bērnus. Par to visu domājot, liktenis
saliek to visu kopā, mana jaunākā meita Anija arī visur mums bija blakus, nekas
bez viņas ziņas nenotika.” 2010. gada
jūnijā, kad Anija gatavojās savam pamatskolas izlaidumam, Rabkeviču ģimenei
piezvanīja no Saldus, sakot, ka tur likvidēs bērnu namu, ka tur ir puisis, kuru
gribētu piedāvāt uzņemt audžu ģimenē. „Mēs neticējām savām acīm, ka tā var būt,
ka tik skaisti bērni paliek bez mājām, kopīgi nolēmām, ka brauksim iepazīties.
Šo puisi sauc Dāvis, pirmā tikšanās mums bija ļoti interesanta, viņš parādīja
savu raksturu un attieksmi, nevis runāja ar mums, bet izleca ārā no otrā stāva
loga, nodemonstrējot mums, ka viņš nav nekāds „viegli paņems” puisis, bet
beigās mēs palikām trijatā- es, Dāvis un mana meita Anija, pēc tam mans vīrs,
norunājām, ka viņš brauks pie mums apskatīties,” stāsta Dzintra.
Pirmās sajūtas
Šis ir tas pats puisis
Dāvis Gruguļuns, atturīgs sarunā, daudz lieka nerunājot. Savas pirmās sajūtas,
satiekot Rabkeviču ģimeni, viņš atceras: „Man bija bail, bail no nezināmā,
bail, ka šī ģimene nebūs īstā.” Dāvis tā saka, jo šī nebija pirmā ģimene, kurā
viņš bija nonācis. „Kādu laiku dzīvoju arī Zviedrijā, tomēr es atteicos no
adopcijas, jo nejutu saikni ar ģimeni.” Dzintra skaidri atceras pirmo
satikšanos ar Dāvi: „Kad viņš atbrauca pirmo reizi, pēc būtības „dzīves sists
un ne tik uzticīgs”, apskatījās māju, apstākļus, mēs no viņa neko nesapratām,
viņš gribēs, negribēs, bet aizbraucām kopīgi uz manu darba vietu, palikām
divatā, viņš teica, ka grib būt ar mums šeit kopā.” Dāvis savās izjūtās ir
nedaudz noslēpumains, tomēr šajos pāris vārdos tiek raksturotas Dāvja sajūtas
un attieksme „tagad ir grūti atzīt, ka man bija bail no visa tajā laikā, kad
aizbraucu pirmo reizi apskatīt māju, es jutu, ka šī ģimene varētu mani iemīlēt
kā savējo.”
Kā saka pats Dāvis: „Es
protestēju pret visu.” Dzintra stāsta, ka Dāvi iemīlēja no pirmā acu uzmetiena:
„Attiecībā pret Dāvi, tieši tāpēc viņš ir mūsu bērns, tas ir tāpat kā Tu gaidi
savu bērnu, izejot cauri visādām lietām, man liekas, ka otrreiz es to nebūtu
gatava izdarīt, godīgi sakot. Tas bija entuziasms, tas bija interesanti, jūtu
vadīts, jo tas nenotiek tāpat vien, un tāda emocionālā saikne jau mums radās
jau tajā pirmajā reizē, kad viņš izleca ārā pa logu. Skaļi par mīlestību
mūsdienās mēs nerunājam, bet tās ir tās jūtas, protams, pacietības mērs man ir
bijis pilns, viņš ir bēdzis arī no mājām, bet abas puses, pieņemt vienam otru,
man šķiet vissvarīgāk.”
Bioloģiskā mamma
Dāvis
stāsta, ka ar savu bioloģisko mammu sazinās, bet reti, pēdējā laikā tikai
sazinās telefoniski. „Pa visiem šiem gadiem, kad dzīvoju bērnu namā, mana mamma
apciemoja mani trīs reizes, to es atceros, jo tas bija tieši tik maz.
Vēljoprojām esmu ļoti dusmīgs, ka ar laiku mamma vairs par mani neinteresējās
līdz brīdim, kad nonācu pie Dzintras. Mani nepamet sajūta, dusmas, ka viņa
vairs mani negribēja, es esmu domājis, kas man ir par vainu.” Tuvāk par šo
situāciju skaidro Dāvja audžu mamma Dzintra: „Dāvis ar saviem vecākiem sazinās
joprojām, mēs regulāri vedam viņu pie mammas ciemos, viņa tētis ir miris vēl pirms
viņa dzimšanas, nebija sakārtotas šīs attiecības, līdz ar to, tēva vietā viņam
ir svītriņa. Faktiski, māte un tēvs viņu atzīst, bet tajā laikā par to
necīnījās, viņi viņu nemēģināja dabūt. Mamma ir mamma, bet viņa tajā laikā
nemācēja dzīvot tā, lai varētu rūpēties par bērniem. Bērni bija dzīvojuši gan
pamestībā, gan badā, tāpēc bāriņtiesa bērnus atņēma.”
Dzintra
stāsta, ka Dāvja bioloģiskā mamma viņu bija atrunājusi no adopcijas jau no
laika gala, varbūt tāpēc viņš nebija adoptēts iepriekš. Bērnus jau piedāvā
audžu ģimenēm. „viņš bija piedāvāts zviedru ģimenei, bet mamma vienmēr bija
pozā, ka nevajag, bet tad, kad viņš pats izdarīja izvēli, tas nebija viegli,
mēs vairāk kā pus gadu gājām pie psihologa, arī mēs ar vīru, tad bija tiesa, jo
tas nenotiek tā, ka mēs izdomājam un parakstāmies. Šīs lietas notiek lēni un
apdomīgi. Dāvis šajā laikā mammai ieminējās, bet, protams, viņa bija nikna, bet
ko tas līdz, ka tu esi nikns, ja tu neesi blakus, ja tu negribi to darīt, ja tu
piezvani tikai tad, kad tev kaut ko vajag. Katra telefoniskā saruna vienmēr
beidzās ar stipru psiholoģisku triecienu, vienmēr ir jādomā- bija vai nebija
labi, ka viņi ir kontaktējušies, protams, mamma ir dzīvs cilvēks, kas pārdzīvo.
Dotajā brīdī viņš ir pilngadīgs jau otro gadu, viņam ir izveidojies savs
viedoklis.”
„Mēs
nevēlējāmies novecot”
Viens
no galvenajiem dzinuļiem, kāpēc Dzintra un viņas vīrs izvēlējās šādi turpināt
savu dzīvi ir- jo viņi nevēlējās novecot. Ar sabiedrības aizspriedumiem viņa
skatās ar smaidu uz lūpām, jo cilvēki nesaprotot, kā var pieņemt svešus bērnus,
kā var viņus mīlēt. „Viena
daļa domā, ka tā ir nauda, tad es varu pateikt tā nav, ja nav blakus ienākumu,
tad nav iespējams audzināt bērnus, tas ir daudz par maz, jo viņiem vajag
apģērbties, paēst. Es apzinos, ka mēs sabojājam šos konkrētos bērnus ar to, ka
savā vidē viņiem būtu grūti atgriezties, jo viņi saņem visu, skolas lietas,
ekskursijas, kārumus, uz skolu brauc ar mašīnām, bet esmu priecīga, ka varu to
viņiem sniegt. Man to ir grūti izskaidrot, bet tāpēc es saku, ka mēs neesam
audžu ģimene, mēs esam ģimene. Mēs nevaram adoptēt visu pasauli, arī šī
materiālā puse, mēs tomēr vairs neesam tik jauni, tas ir liels risks. Mums ir
jāmāca, ka visu dabūt nevar, bet tai pat laikā, viņi nevar justies citādāki kā
citi bērni. Mani ļoti aizskar tas, ka ir cilvēki, kas uz viņiem skatās kā uz
otrās šķiras bērniem. Cilvēkiem ir grūti saprast, ka kuram katram tas nav
jādara.”
Dzintras bērnība
„Es atceros savu
bērnību, pirmkārt, tā ir katra cilvēka iekšējā pieredze, mani vecāki arī
šķīrās, gāja visādi. Es kā bērns to uztvēru citādāk, es staigāju no vienas
mājas uz otru, no vecmammas pie vecākiem, tad bija citi laiki, viņiem bija savas
nesaskaņas. Bet es vienmēr kaut kā vairāk ar tēti turējos kopā, bet patiesībā
mani audzināja vecmamma, es katru vakaru sēdēju viņai klēpī, viņa man katru
vakaru dziedāja. Viņa visu laiku bija ar mani, man liekas, ka kaut kur tas
iekšējais miers, vajadzība pēc tā visa, tas pilnīgi noteikti ir no turienes,
savukārt otra vecmamma bija traka sieva, viņai patika puiši. Mana mamma vienmēr
saka, ka man ir puikas, jo mana vecmamma tāda bija, tas varbūt ir jokam. Tas
viss nāk no bērnības, visvairāk es par to satraucos, ka nedabūjot pašiem kaut
ko no savas ģimenes, cilvēki nemāk tālāk veidot savas attiecības.”
Puiši ir mana
Latvija
Rabkeviču
ģimenē Dāvis ir vienīgais adoptētais bērns, toties pie viņiem dzīvo vēl citi
puiši, kāpēc tieši puiši, to skaidro Dzintra: „Es saku, ka puiši ir mana
Latvija. Tā nav sakritība, mēs ar Aniju tā norunājām. Mums mājās ir viena
meitene un tā ir mana meita.”
Dāvis
šobrīd ir ļoti apmierināts un pateicīgs, jo bērnu nams viņam esot iemācījis
daudz vairāk novērtēt dzīvi. „Katrs bērnu nama darbinieks centās pēc iespējas
vairāk dot visu nepieciešamo, tāpēc es nevaru teikt, ka atceros tikai visu
slikto, tā tomēr bija laba pieredze, bet es nevienam nenovēlu tur nokļūt, jo ne
visiem paveicas nonākt tur, kur šobrīd esmu es.”