Palīgs veidot laimīgu ģimeni
Pirmā
stāva uzgaidāmās telpu sienas ir apgleznotas ar bērnu zīmējumiem, uz sienām ir
dažādas atziņas par sevis pasargāšanu no svešiniekiem. Paejot nedaudz tālāk, ir
bērnu stūrītis, tāfele, uz kuras attēlota smaidīga saulīte, akvārijs, tik
krāsains, ka lūkojoties tajā, var pārdomāt ikdienas krāšņos piedzīvojumus. Fonā
skan papagaiļu čalas, kas liek justies omulīgi. Ienākot, rodas sajūta, ka šajā
ēkā ir daudz bērnu smieklu, bet tā vietā ir klusums, bērnu šeit nav. Pie baltā
administrācijas galda sēž sieviete, kura laipni aicināja iekšā, gaidot, zvana
telefons.. Pēc sarunas var noprast, ka ieradīsies bērns, pusaudža gados, zvana
no policijas, jo ir bažas, ka bērns ir cietis no vardarbības.
Skaisti
iekoptā māja ir centrs „Dardedze”. Psiholoģe Daina Dziļuma stāsta, ka viens no
galvenajiem laukiem, kurā darbojas centrs ir preventīvās aktivitātes, kas ir
vērstas uz to, lai vardarbība neuzsāktos, kā arī aktivitātes, kas izglīto
vecākus, bērnu emocionālās grupas audzināšanas vecākiem. Tās fokusētas
vecākiem, kuriem bērni ir līdz septiņu gadu vecumam un grupas pusaudžu
vecākiem, tā sakot- ceļvedis audzināšanā. Daina stāsta: „Doma ir tāda, ja
vecāki ir zinošāki un spēj saprast bērna vajadzības, tad laimīgāki ir gan
vecāki, gan bērni.”
Sandra
Skulte ir septiņus gadus jaunā Dāvja mamma, kurai ir savs viedoklis par to, kā
tikt galā ar audzināšanas jautājumiem. „Dāvis nav mans vienīgais bērns, esmu trīs
bērnu mamma, bet viņš ir jaunākais ģimenē,” Sandra turpina „vislabākais ģimenes
modelis ir pilna ģimene, kurā ir gan mamma, gan tētis, it īpaši puišiem, jo
māte var pildīt drauga, padomdevēja funkcijas, bet tēvam ir jāpilda savi
pienākumi ģimenē. Sieviete viena nevar izaudzināt pilnvērtīgu vīrieti.”
Kristīne
Zolte ir 31 gadus veca māmiņa, viņa stāsta: „Pavisam nesen es braucu ekskursijā,
kurā redzēju daudzbērnu ģimeni. Bērniem bija trūcīgs apģērbs, bērni dīca pēc
saldumiem, bet vecāki to nevarēja atļauties. Šie trīs bērni, protams, ir liela
laime. Par to visu domājot, es vairs savā vecumā nevēlos bērnus, jo man ir bail,
ja man būtu tāda situācija. Es nevēlos, lai manam bērnam kaut kas trūktu, vai,
lai citi bērni viņu izsmietu, ka vecāki viņam nevar iegādāties kāroto mantu.”
Kristīne strādā skolā par angļu valodas skolotāju, tāpēc viņa īpaši redz un
dzird, kā bērni ikdienā viens pret otru izturas. „Cik nežēlīgi mēdz būt bērni,
kā viņi prot viens par otru pasmieties un pazemot, trūcīgākam bērnam ir ļoti
grūti iekļauties kolektīvā,” ar skumjām nosaka Kristīne.
Centra
„Dardedze” psiholoģe D. Dziļuma stāsta par vardarbību ģimenē: „Bērni nāk no
dažādām ģimenēm, tas ir viens no mītiem, ka šie bērni pie mums nonāk tikai no
ģimenēm, kas dzīvo laukos, viensētās, bet ir jāsaprot, ka ir ļoti daudz riska
faktoru. Nabadzība nebūs tā saite ar vardarbību, tāpēc ir jāņem vērā arī
pārējie faktori.”
„Bērni,
kuri aug ekonomiski zemākā slānī, tur, iespējams, ir nerūpēšanās, bet tas nav
tādēļ, ka vecāki negribētu to darīt, bet tas ir tādēļ, ka vecāki nespēj
apmierināt šīs vēlmes. To īsti arī nesauc par nerūpēšanos. Dažkārt gadās tā, ka
vecāku grūtības nāk komplektā, piemēram, zemākas spējas mācīties, zemākas
profesijas, līdz ar to rodas naudas grūtības,” stāsta D. Dziļuma.
Pieredzējušās
psiholoģes viedoklis par ģimenēm ir ļoti būtisks, to tieši Daina var
izskaidrot, no kādām ģimenēm bērni nonāk centrā „Dardedze”. Centrs nav tendēts
tikai uz preventīvajām darbībām, bet centrā nonāk arī bērni, kuri cietuši no
vardarbības, tāpēc otra centra puse ir konsultatīvā darbība. „Konsultatīvā daļa
ir saistīta ar bērniem, kuri ir cietuši no vardarbības, vai arī tās ir tikai
bažas, ka bērni varētu būt cietuši no vardarbības, mēs veicas psiholoģiskās
izpētes vai arī nodrošinām konsultācijas.”
Psiholoģe
jau minēja, ka nabadzība nav galvenais vardarbības iemesls, minot otru
galējību. „Ir šīs ģimenes, kuras ir finansiāli labi nodrošinātas, kurās vecāki
ir ļoti fokusēti uz savām vajadzībām, bērns var tikt emocionāli pamests
novārtā. Bērnam tiek sapirkti planšetdatori, telefoni, firmas drēbes, ceļojumi
trīs reizes gadā, bet vecāki nesaprot, kāpēc šie bērni neklausa. Pelnoši
cilvēki, uzņēmēji neizprot emocionālās vajadzības piesaisti bērnam, arī tie bērni
nonāk uz ielas un pakļaujas dažādiem kārdinājumiem,” stāsta D. Dziļuma.
Trīs bērnu māmiņa Sandra saka: „Es
nevaru divos vārdos izskaidrot, kas ir audzināšana, jo arī vecāki līdz ar
bērniem daudz mācās, ja kāds varētu teikt, ka tas ir pieredzes jautājums, tad
es nevarētu piekrist, jo zināma pieredze cilvēkam, vismaz, manuprāt, parādās ne
ātrāk kā 40 gadu vecumā. ” Sandra nav griezusies tāda veida centros kā „Dardedze”,
jo ģimenē padomdevējas vienmēr ir bijušas mamma un vecmāmiņa. „Jaunajām ģimenēm
šis ir brīnišķīgs veids uzklausīt pieredzējušas psiholoģes, lai atvieglotu
dzīvi sev un bērniem, lai mācītos un pilnveidotu sevi kā ģimeni.”