Karstās asinis uz aukstā ledus
Plaša telpa, aukstuma elpas ir dzirdamas it visur, apkārt
spalgas balsis. Tā ir leduhalle. Puisis,
kuram ledus liek justies karsti – aizsargs Ričards Ralfs Gorobecs. Ričards
šogad ir piedalījies Latvijas ziemas olimpiādē, kurā viņš kopā ar savu komandu
(Prizma) ir ieguvis pirmo vietu. Topošā hokeja zvaigzne stāsta par sportu un
ikdienu.
Man hokejā šis ir 11. gads. Atbildot, kāpēc es sāku spēlēt
hokeju, domāju, ka tas ir tēva neizpildītais sapnis. Viņš vēlējās kļūt par
hokejistu, bet viņam tas neizdevās, tāpēc bērni, bieži vien, kļūst par vecāku
nepiepildīto vēlmju īstenotājiem. Kad sāku spēlēt, es pat nesapratu, kas ir
hokejs. Uz treniņiem man lika iet vecāki un tikai 11 vai 12 gados es sapratu,
ka man patiešām patīk šis sporta veids, ka arī turpmāk varu tajā attīstīties.
Agrāk esmu nodarbojies gan ar karate, gan ar kikboksu, taču
esmu sapratis, ka šie sporta veidi nepiesaista tik ļoti kā hokejs. Ar laiku
sāku manīt, ka gūstu panākumus, ka man sanāk tas, ko man liek darīt, tādēļ
nopietni pievērsos tikai vienam sporta veidam – hokejam. Šodien tas ir
vienīgais, kur es sevi redzu.
Treniņi man ir piecas reizes nedēļā pa divām stundām, viena
uz ledes, bet otra – sausais treniņš. Sausie ir fiziskās sagatavotības treniņi,
kuru laikā mēs skrienam, lecam, izpildam dažādus uzdevumus, lai fiziski
attīstītos. Patīkamākie ir treniņi uz ledus, laiks, kad vari izbaudīt spēles
garu, mēģināt jaunus paņēmienus, nebaidoties zaudēt.
Esmu bijis Latvijas hojeka U16 izlasē, katru gadu piedalos
Latvijas hokeja čempionātā. Un tas ir
viens no dzinuļiem. Var iegūt panākumus,
pierādīt un parādīt sevi. Tā kā hokejs ir slidens, traumas var gūt ātri un tās
var būt pamatīgas. Man ir bijis smadzeņu satricinājums, saplīsis atslēgas
kauls, sastiepta potīte, bet tas
neapstādina no kārdinājuma gūt jaunus panākumus. Prieks, adrenalīns, emocijas,
ko gūstu spēles laikā nav salīdzināms ne ar ko citu. Spēlējot sacensībās, sanāk
daudz skatītāju, atbalstītāju, no viņu skandinājumiem un atbalsta saucieniem
nāk enerģija un spēle paliek arvien labāka.
Vasarā brīvā laika man ir vairāk. Pēc treniņiem, dažas
stundas vakarā, pavadu ar draugiem. Jau otro vasaru piedalos Ghetto games
florbola spēlēs. Sports man nozīmē ļoti daudz. Tā ir mana prioritāte, bet,
nenoliedzami, ģimene, kas mani atbalsta un parādīja, kas ir hokejs, ir vienlīdz
svarīga.
Ar komandu biju turnīros Amerikā, Krievijā, Zviedrijā,
Ungārijā. Visspilgtāk atmiņā man palika viens no turnīriem Amerikā, kad varēja
tikties ar Amerikas labākajām komandām, redzēt kā viņi spēlē. Tas neapšaubāmi
iedvesmoja. Iespējams tieši tādēļ savu nākotni redzu ārzemēs, kur es spēšu
apvienot savas turpmākās mācības un treniņus. Viena no domām ir studēt Amerikā,
kur, apgūstot mārketingu, varēšu turpināt un attīstīt savas prasmes hokejā. Bet
tagad došos uz nākamo treniņu un tālāk skatīsimies, kas sanāks.
Ar šiem vārdiem spēcīgas miesas uzbūves puisis, dodas uz
treniņu, lai kļūtu tuvāk savam sapnim.
__
Natālija Misiņa