Es sevi meklēju no jauna

Te ir tik gaišs, lieli logi, kuros iespīd spilgtie saules stari. Galda galā ir tukšums, tas ir tikai fizisks tukšums, jo tur nav krēsla, tā ir vieta Gustavam, viņam ir pašam savs krēsls. Te dzīvo Anete un Gustavs- 20 gadus jauni jaunieši, kuri uzsākuši dzīvi divatā. Anete saka Gustavam: „Tu jau tēju, protams, mīļais, netaisīsi pats, kādu tu dzersi?” Gustavs atbild: „Augļu.” Jauniešiem ir lieli sapņi un ieceres, cerība, ka kādu dienu Gustavs Anetei uztaisīs tēju tāpat vien, tad, kad tas būs iespējams, jo šobrīd Gustavs sēž ratiņkrēslā, Anete ir viņa draugs, atbalsts, mīļotais cilvēks un viņa kājas.

Gustavs par sevi saka: „Es esmu Gustavs Pētersīlis, šobrīd dzīvi esmu uzsācis šādi.” 2013. gada 23. februāris izmainīja Gustava dzīvi. Viņš bija daudzsološs BMX braucējs, bet treniņa laikā viņš krita, lauza kakla skriemeli un tika paralizēts. Ne reizi Gustava skatienā nebija manāmas skumjas vai nožēla, ka viņa dzīve šobrīd ir tāda, tieši otrādi, smaids rotāja viņa seju, it īpaši tad, kad viņš skatās uz Aneti, tā ir vienmēr. Abi jaunieši, absolvējuši vidusskolu, šobrīd devušies lielajā pasaulē, lai uzsāktu dzīvi kopā. Viņi dzīvo Teikā un uzsākuši studijas Latvijas Universitātē. Gustavs, stāstot par šī brīža dzīvi saka - mēs, jo jaunieši gandrīz vienmēr ir kopā. Gustavs studē e-biznesa loģistiku, bet Anete studē sociālo pedagoģiju.

***

Kopdzīves uzsākšanai jaunieši bija gatavi, kā paši saka, bet atrast dzīvokli , lai tajā būtu ērta piekļūšana, nebija viegli. Gustavs saka: „Ļoti ilgi meklējām.” Anete turpina: „Mēs meklējām jau kopš marta, aprīļa, jo abi mācījāmies divpadsmitajā klasē un zinājām, ka sāksies eksāmeni, ka nebūs laika, zinājām, ka brauksim uz Ameriku uz mēnesi, atgriežoties būs jāiestājas augstskolā. Mēs tik ilgi meklējām, jo mums vajadzēja dzīvokli bez sliekšņiem, tāpēc- kurš katrs dzīvoklis mums nederēja. Ja dzīvoklis ir augstāk par pirmo stāvu, tātad vajag liftu. Bija ļoti daudz kritēriju, pēc kuriem mēs meklējām, tā lai būtu vienkāršāk gan man, gan Gusītim. Citi gluži vienkārši nepiekrita gaidīt, tā jau izdevumu ir tik daudz, un mēs negribējām maksāt par to, kur nedzīvojam. Šis bija vienīgais dzīvoklis, kas patiešām nāca pretī, visu pirms jau samazinot īres maksu- gandrīz uz pusi, bet bijām droši, ka varēsim dzīvot.

***

Gustavs vienmēr zinājis, ka vēlas studēt, viņam nemaz prātā neienāca doma, ka viņš varētu padoties. Abi jaunieši mācās pilna laika neklātienē, lai varētu apvienot rehabilitāciju un treniņus, un ikdienas lietas. Svarīgi ir minēt arī to, ka Gustava rokas ir nekustīgas, kā arī pirksti ir diezgan vāji, tomēr, kā viņš saka: „Viss kas ir iespējams, neesmu jau pirmais cilvēks ratiņkrēslā.” „Universitātē visu pierakstu uz datora, sākumā bija diezgan sarežģīti, tomēr kaut kā ar laiku to iemācījos darīt, tomēr ar matemātikas pierakstiem ir grūti. Lēnu iet ar to matemātiku, tās kvadrātsaknes,” saka Gustavs, bet  Anete tik smejoties nosaka: „Tu vienkārši nesaproti matemātiku”, bet Gustavs atbild, ka tas jau pats par sevi saprotams.

„Atceros, kad aizgāju pirmo dienu uz lekciju, iebraucu auditorijā un skatos: opā, viss ir tādā kā kalnā, kā estrādē. Es sēdēju pie pasniedzēja galda ar seju pret auditoriju, bet uz otro lekciju man atnesa galdu, kā arī turpmākajās lekcijās manu galdu nesa man līdzi,” atminas Gustavs.

„Uzskatu, ka universitāte ļoti nāk pretī, arī tad, kad gāju stāties, es domāju, kā būs ar to trešo stāvu, bet man teica, ka tas nav iemesls, lai nemācītos, palīdzēsim, domāsim, nesīsim,” stāsta Gustavs.  Gustavs algo savu draugu, kurš katru sestdienas rītu Gustavu ved uz skolu, kā arī nes uz trešo stāvu.

***

Gustavs ilgi nedomājot par to, kas visvairāk ir mainījies viņa dzīvē saka: „Daudz vairāk novērtēju draugus, jo pirms traumas es biju tik aizņemts ar treniņiem, ka pavisam aizmirsu par viņiem.” Anete piekrītoši piebilst: „Jā.” Abi jaunieši sagāja kopā pēc Gustava traumas, sākums neesot bijis daudzsološs, jo pirmo pus gadu Gustavs mācījās no jauna rakstīt- uz datora vai telefona, kad viņš to atkal iemācījās, kontakts starp abiem jauniešiem atkal atsākās. Bet šovasar Gustavs Aneti bildināja, tas notika Amerikā, to stāstot, Anete lepni parāda savu saderināšanās gredzenu. Mīļumu un siltumu, kas valda starp jauniešiem, nevar nepamanīt. Abi jaunieši visu laiku smejas, un Gustavs saka: „Ko tad mēs abi sēdēsim un raudāsim.. Vai cik žēl, ka es nestaigāju, bet viņi ir iemācījušies aizvietot daudz lietas un satuvināties vēl vairāk. Anete smejas: „Viens labums ir tajā visā, man vienmēr ir kur apsēsties”, un Gustavs Anetes vārdus pavada ar smiekliem un smaidu, skatoties uz viņu. Anete saka: „Mums būs vesela futbola komanda ar bērniem, lai nejustu, ka ir par maz.”

***

 Gustavs ir liels ekstrēmā sporta piekritējs un adrenalīns viņa dzīvē nedaudz pietrūkst, bet to viņš meklē kopā ar draugiem un Aneti. Šovasar viņi abi devās uz Lietuvu un leca ar izpletni, rādot video, viņi smejas un atceras, kādas emocijas viņus pārņēma krītot brīvajā kritienā. Jau atkal tuvojas ziemas un Gustavs atceras: „Mēs pa ledu driftojam ar draugiem, ziemā, kad bija apledojis kalns. Draugs ar mani ieskrējās un kopā braucām pa kalnu.” Anetes acis nedaudz iepletās un viņa saka: „Es šajās aktivitātēs nepiedalos. Un viņa draugiem saka- ja vēl viens pārkāpums no jūsu puses, es vairs ar jums nekur neiešu.” Anete uztraucas par Gustavu ik uz soļa, bet pati saka, ka nekad nav viņu žēlojusi, tā laikam esot lielākā atšķirība ar citiem cilvēkiem, jo pati Anete saka, ka tas viņam nepalīdzētu atkal tikt uz kājām.

„Mēs jau esam izdomājuši, ka šoziem brauksim uz kalnu un brauksim lejā ar pūšļiem.” Gustavs Anetei šoziem mācīs braukt ar snovbordu, „ir ideja, ka draugs uztaisīs man snowbaiku, un arī tā es neatkāpšos no ziemas priekiem. Tas ir ritenis ar trim slēpītēm, tur ir krēsls ar atzveltni, un katrā ziņā ir ideja, ka kaut ko tādu mēs varētu uztaisīt. Vēl jau, protams, meklēju kā aizstāt to visu, ko darīju pirms tam. Es meklēju sevi no jauna,” saka Gustavs. Anete piekrīt un saka: „Patiesībā viss ir no jauna.”

***

Šobrīd Gustavs saka, ka tad, kad viņš atsāks staigāt, ritenis būs viņa vaļasprieks, arī tagad Gustavam ir ritenis, ko pats sauc par formulu, tas ir guļamritenis. Anete: „Gustavs mani vizina, arī tā mēs izklaidējamies.” Šis ritenis ir speciāli Gatavots Gustavam, vests no Amerikas. Bet pirms traumas, Gustavam bija BMX ritenis, kā jaunietis pats saka, gandrīz visa viņa dzīve. „Neilgi pēc manas traumas, draugi pieteica manu dzīvokli Mājokļa jautājumam, un man jautāja, vai ir kāda īpaša vēlme. Es izdomāju, ka gribu savu riteni pie grieztiem. Pagāja kāds labs laiks, un es izdomāju, ka jāskrūvē nost, ka būtu forši redzēt Aneti uz mana riteņa.” Ar riteni viņam saistās īpašas atmiņas, jo pirms traumas ritenis bija viņa dzīve, bet ar to, viņam gandrīz tika atņemta dzīve. „Es labprātāk gribētu redzēt Aneti uz tā, nevis pie grieztiem. Es sapratu, ka esmu tam gatavs. Tagad mēs kopā varam braukāties,” saka Gustavs.

Bet abi jaunieši staro, jo galvenais esot tas, ka viņi ir kopā un viņiem ir daudz sapņu. Anete iesēžas Gustavam klēpī un Gustavs saka: „Iesēdies ērtāk.” Anete noglāsta Gustava galvu un saka: „Es jau viņam visu laiku saku- tad, kad tu sāksi staigāt, mīļais, tu mani uz rokām no Rīgas uz Smilteni nesīsi, tā būs mana laimīgākā diena uz pasaules.”

Gunta Kūla

Nav komentāru

Komentēt