Vienas sievietes četras lomas
Četri pakāpieni ved pie lielām stikla durvīm. Atverot tās, paveras priekštelpa ar baltām sienām. Bet tās nebūt nav tukšas, gari un piepildīti, ar visdažādkās formas un krāsas pudelītēm, plaukti. Pirms kājas skar pelēku flīžu grīdu, ievelkot dziļu elpu, paveras smaržu daudzveidība, viegla un neuzksrītoša, bet viena ir spēcīgāka par otru, mazliet kodīga, tā ir matu krāsas smarža. Aiz muguras atveras durvis. Pa tām ienāk vidēja auguma sieviete, īsiem tumšiem matiem ar sarkanām šķipsnām. Zem smilšu krāsas mēteļa ir violets, brīvi krītošs bikšu kostīms. Tievie pirksti, kurus rotā sarkani gari nagi sniedzas pie deguna, lai novilktu brilles. Savā salonā ir atnākusi Nataļja Misiņa.
Nataļja ir friziere, kura savā jomā ir atzīta gan Latvijā, gan pasaulē. Viņa ir pasniedzēja un art-direktore frizieru mākslas skolā „Klērs Serviss”, sieva un divu bērnu māte. Sieviete ar inženiera izglītību savu dzīves aicinājumu ir atradusi skaistuma inženierijā. „Mana pirmā augstkola bija Rīgas Civilās Aviācijas Inženieru Institūts. Pēc profesijas esmu inžiniere – sistēmu tehniķe. Tas bija manu vecāku sapnis, kuru neidzevās realizēt pašiem,” atzvēlusies frizieru krēslā stāsta Nataļja. Sieviete par savu karjeras sākumu runā nopietnā noskaņojumā, daudz nesmaidot, koncentrējot savu skatienu uz žurnālisti, saka: „Teicu, ka tas nav tas, ko es vēlos, bet vecākas paaudzes cilvēki, dzīvi uztver citādāk, un es nevarēju neklausīt viņus. Pēc četriem studiju gadiem, atnesu vecākiem diplomu ar vārdiem „Lūdzu”. Ar to arī beidzās visa mana darbība inženierijas jomā.”
Apkārt rosās četri cilvēki, trīs no tiem ir frizieri un salona administratore. Sievietes, jūtas brīvi, sarunājas savā starpā, taču vadītāja ir klusa un mierīga, tikai laiku pa laikam saviem darbiniekiem velta kādu smaidu. Uzmanību novērš tikko aizstaisīto durvju skaņa. Salona priekštelpā, kur ir ierīkots veikals, ienāk īsa auguma, sievieta sudraba matiem. Viņai ir aptuveni 70 gadi, taču viņas dzidri zilajās acīs ir manāma enerģija un dzīvesprieks. Tas nebija maldīgs iespaids, kā tikko sieviete uzsāk sarunu, viņa nepātruakti smaida un sarunājas gan ar darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Uz dīvanā sēdošā žurnāliste uzreiz tiek pamanīta, kad harismātiskā sieviete ieiet frizēšanas zālē. „Sveika, esmu Gaļina,” ar platu smaidu pastiepj roku jaukā sieviete, „esmu Natašas mamma.” Nataļja pieceļas un viņas vietu ieņem mamma, tagad meita, kurai māte teica, ka „frizieris ir nenopietna profesija”, ieveidos matus.
„Es dzīvoju laikā, kad skaistumkopšana bija laika izniekošana,” Gaļina stāsta, kamēr viņas meita rosās gar plauktu ar matu līdzekļiem, „es gribēju tikai labu un domāju, ka arī zinu, kā būs labāk. Izrādās, ka vecāki nav pārāki par saviem bērniem, lai lemtu viņu vietā.” Sieviete aizdomājusies nolaiž skatienu, bet pēkšņi ar smaidu piebilst: „Bet mēs, Natašas vecāki esam tik laimīgi, ka viņa atļāvās darīt to, ko viņa vēlās, jo tas ir tas, kas manai meitai patiešām izdodas!” ar galvu norāda uz plaktu, kas atrodas pa kreisi. Plaukts aptuveni pusotru metra garumā, uz kura nav brīvas vietas, jo ir pilns ar kausiem, kā apliecinājums gūtajām uzvarām kā labākā friziere.
Par to, ka Nataļja ir daudzu konkursu laureāte, pati uzvarētāja stāsta bez emocijām. „Jā, piedalāmies daudzos konkursos, viens no svarīgākajiem bija pasaules čempināts Parīzē, kur mēs ieguvām 15to vietu,” strādājot stāsta meistare. Taisot klientiem frizūras, friziere ir mierīga, koncentrēta, strādā ar klientu tā, itkā apkārt neviena nebūtu, gala rezultātu novērtējot atejot sānus, tad pienāk tuvāk un ieskatās spogulī. Pasmaida. Tātad darbs ir padarīts labi. „Man patīk mēģināt ko jaunu, eksperimentēt, diemžēl ne visi piekrīt mēģināt neiznāmo. Man patīk, kad cilvēki smaida, ieraugot sevi.”
„Dalīties ar jaunieviesumiem, bija viens no iemesliem, lai piedalītos akcijā „Hair Fusion Show””, Nataļja ar tieviem pirkstiem izbrauc caur haotiski sakārtotiem, īsiem matiem. „Gadu atpakaļ mani uzaicināja piedalīties starptautiskajā frizieru mākslas labdarības pasākumā. Nopelnītā nauda tika ziedota bērniem, kuriem nepieciešama ātrkārtas medicīniskā palīdzība. Ikvienam ir iespēja palīdzēt, ir tikai jāgrib palīdzēt, nevis jāmeklē attainsojumi savai bezdarbībai,” skatienu vēršot pa logu, nosvērti savās domās dalās dalībniece.
Nataļja Misiņa izdot savas publikācijas profesionālajā žurnālā „Kosmetik Baltikum”. „Ar žurnālu sāku strādāt 2004.gadā un ik pa laikam uzrakstu publikācijas, par to, ko jaunu esmu iemācījusies, par profesionāliem jaunatklājumiem. Rakstu par matu procedūru tehniskām pusēm, piemēram, par matu pieaudzēšanu vai krāsu noņēmējiem,” pauzē starp klientiem, dzerot kafiju un uzkožot ar konfekti, stāsta Nataļja. Viena no frizieriem pienāk pēc padoma. „ „Priekšniece” mēs nelietojam šādu jēdzienu, mēs saucām pēc vārda un uz „tu”. Es, tāpat kā pārējie kolēģi, ļoti cienu Nataļju. Viņa ir īsts profesionālis. Strādāju salonā jau 9 gadus un esmu lepna, ka varu vērot vienu no labākajām Latvijas frizierēm darbā. Tā ir pieredze, kuru vēlotos iegūt daudzi profesionāļi, bet ne katram tas izdodas,” stāsta salona darbiniece Oksana.
„Lai būtu labākajam savā profesijā, nemitīgi ir jāmācās,” skrienot uz klasi, kur Nataļju gaidu viņas audzēkņi, ātri pasaka jau pasniedzēja, kas vēl nesen frizētavā ieveidoja matus. Klase, kas atrodas veikala/frizētavas otrajā stāvā , ir plaša un pilna ar spoguļiem. Spoguļi, krēsli un manikēna galvas, pa vidu ir neliela tāfele, ar shēmām. Ienāk pasniedzēja un auditorija, kurā ir desmit cilvēki, pienāk pie manikēniem, lai uzsāktu kārtējo nodarbību kāzu frizūru veidošanā. Topošie profesionāļi strādā, Nataļja vēro savus mācekļus un palīdz tiem. Telpā ir klusums, dzirdamas dažas sarunas no auditorijas. „Tagad uzsāku mācības medicīnas jomā. Tātad vēl trīs mācību gadi. Līdz apmācības uzsākšanai ar laiku bija „tā nebija”,” pasmaida sievete, kura vairākas reizes dienā paspēj mainīt savas lomas. „Tā kā taisām kursu, kur ir nepieciešama medicīniskā izglītība (permanets), un akreditēšana, tad man ir nepieciešama šī izglītība.”
Noņemot brilles, Nataļja noslauka nogurušās acis, kuras ir sarkanas. Pirmajā stāvā ar darbinieku, kurš ir vīrieties (vienīgais vīrietis kolektīvā) runā spēcīgas miesas uzbūves vīrietis. Viņa balss jau ir dzirdama otrajā stāvā, zema, skanīga, labi nostādīta. Kāpjot zēmāk ir dzirdama saruna, kurā tikko aprakstītais vīrietis ir ironisks. Nataļja, kura ir noslēgta un īpaši neizpauž savas emocijas, izpalukst smaidā. Pie kases stāv arī meitene aptuveni 13-14 gadus veca. Vīrietis garš un stalts, ģērbies melnā mētelī, ogļu melniem matiem, smaidot pagriežās: „Esmu Vjačeslavs un šī ir mūsu princese,” ap pleciem apkamj blakus stāvošo meiteni, kura acīmredzami ir apmulsusi, „tā ir Jūlija, meita.”
Vjačeslavs ir Nataļjas vīrs, kurš izpilda visas savas sievas ieceres. „Nataļa atbild par visu kreatīvo, jaunām idejām, es esmu tas, kurš atbild par šo ideju tehnisko izpildījumu,” smaidot stāsta vīrietis. Ieraugot un izdzirdot viņu, sajūtot cauri urbjošo skatienu, paliek neomulīgi. „Tas laikam tāpēc ka esmu drošības sargs,” manot skatienu skaidro rentgēnskatiena īpašnieks, „policija ir mans dzīves aicinājums. Es pats to izvēlējos un sapratu jau diezgan agrā vecumā.” Vjačaslava un Nataļjas vecākajam dēlam ir 21 gads, par kuru Nataļja saka: „Viņš dzīvo atsevišķi. Es zinu, ka viņam iet labi, bet katrā viņa dzīves notikumā neiejaucos, jo tā taču ir viņa dzīve!” taisni skatoties acīs.
Jūlijai, meitai, ir 12 gadi. Ceļš līdz skolai aizņem gandrīz 2 stundas, bet meitene jau gadu pati veic šo ceļu. „Esmu uzmanīga. Tajā, ka pati braucu uz skolu nav nekas īpašs. Bērnus pieradina tik ļoti, ka paši, bez vecāku palīdzības, neko nevarēs izdarīt,” meitenes balss, kurai ir 12 gadi, izklausās pieaugusi un pārliecināta. „Vecāki bieži ir darbā un brālis dzīvo atsevišķi, tādeļ mamma var piezvanīt un pateikt, lai es uztaisu ēst. Man ļoti patīk gatavot,” tēta apskāvienos stāsta Jūlija. „Mājās mums ir četri kaķi un pieci suņi. Visus dzīvniekus, kas dzīvo pie mums mājās, no ielas ir savākuši vecāki.” Abi vecāki pasmaida un Vjačeslavs papildina: „Vienu no suņiem mēs atradām miskastē. Protams, ka mēs nevarējām viņu tur pamest.”
Vjačeslavs izslēdz gaismu un aizstaisa durvis, jo Nataļja jau stāv ārā, atstutējusies pret sienu. „Rīt man ir divas lekcijas, kas jālasa, tad klienti un jābrauc pašai mācīties,” izpūšot gaisu saka Nataļja, „dažreiz, mēnesī kādas trīs reizes man ie brīvas svētdienas, tad es gribu būt vienatnē.” Ģimene iesēžās lielā mašīnā, pie stūres ir ģimenes galva, Vjačeslavs, blakus ir Nataļja, aizmugurē sēž meita. Vīrs un sieva brauc sadevušies rokās.
Sievietei ir daudz lomas, dienas laikā, kuras jāmaina daudzas reizes. Darbā esot noslēgtai un mierīgai, taču acis sāk ugoņot, kad runa ir par mīļāko darbu, frizēšana. „Lai kā es mīlu savu darbu, lai kāda darbaholiķe es būtu, es gribu sajust, ka man ir kur un pie kā atnākt, pēc kārtējās darba dienas.”