Rūdolfs, kuru draugi un radi sauc par Rūdi, kādu laiku dzīvoja Holandē. Tomēr 

ātri atgriezās Latvijā, lai gan ģimene izvēlējās dzīvi citā zemē. Puisis stāsta par 

sevi, par ģimeni, par citiem latviešiem Holandē un par dzīves sīkumiem, kas 

noved pie izvēlēm.

Ieejot pie viņa mājās uzreiz var saprast, ka šeit dzīvo jauns cilvēks, visticamāk viens 

pats, bet viņu bieži apciemo draugi. To puisis arī pats pastāsta, bet daudz vairāk 

parāda visādas tehniskas detaļas, dators ar trim monitoriem un bez tā visa gandrīz 

tukšās istabas.

‘’Nē, ģimenes man nepietrūkst, iedomājies, kā būtu, ja šajā divistabu dzīvoklī būtu vēl 

trīs cilvēki?’’ Rūdis stāsta, ka pārvākušies finansiālu apsvērumu dēļ. Treknajos gados 

gājis labi – dzīvoklis Rīgā, zeme un iesākta māja Jēkabpilī, tāpat arī ģimene nolēma 

celt māju Salaspilī. Pēc krīzes Salaspils māja palikusi bankai, vai vismaz Rūdim tā 

šķiet. Jēkabpils zemi atstājušu sev. Kāpēc? ‘’Jo citādi mums nekas nebūtu palicis.’’

Tētis esot aizbraucis pirmais. Viņam pēc pāris gadiem sekoja mamma un Rūda vecākā 

māsa. ‘’Pēc devītās klases paliku viens,’’ viņš smaidot nosaka. Puisis atceras, ka 

toreiz bija tikai 16 gadi un likās tik forši, ka pašam atstāts dzīvoklis. Ar ģimeni runājis 

izmantojot ‘’Skype’’ un apciemojis svētkos. ‘’Mamma jau ļoti gribēja, lai es pārvācos 

uz Holandi, bet es teicu – nē. Man tepat Latvijā ir labi.’’ 

Vecākiem, pēc Rūda teiktā, tagad ejot labi, īrē māju. ‘’Bet tas nebija uzreiz – viss 

forši. Kamēr ieriktējās.’’ Kad puisis pabeidzis Rīgas Tehnisko koledžu, tad gan sācis 

domāt. ‘’Te it kā labs darbs prakses vietā, foršs uzņēmums, telesakari ir mana tēma. 

Bet tur sola vairāk.’’ Viņš ļoti gribējis iegūt augstāko izglītību un šķita, ka to varētu 

darīt Holandē. ‘’Es biju tā izdomājis, ka gadu pastrādāšu un sapelnīšu naudu 

studijām,’’ Rūdolfs uzsver, ka tur neesot budžeta vietas, bet gadā jāmaksā apmēram 

1500 eiro. Salīdzinot ar Latviju ir apmēram tas pats, tomēr dzīvošana ir daudz 

dārgāka. Par vienas istabas īri mēnesī nākas izdot apmēram 300 eiro, ir arī obligātā 

apdrošināšana, kas ir vēl 100 eiro mēnesī. ‘’Man uz rokas 1100 eiro, bet es nevarēju 

atļauties studijas, ja gribēju arī īrēt mājvietu un uzturēt mašīnu. Un, ja es studētu – 

strādātu mazāk, attiecīgi nauda vēl mazāk.’’ 

Doma par studijām Holandē tomēr izpalika. Universitāte, kur Rūdis pieteicās studēt 

inženieriju viņam atteica, jo neesot gana labs līdzšinējās izglītības līmenis. ‘’Tas arī 

bija viens no iemesliem. Otrs – ilgas pēc Latvijas,’’ viņš stāsta, kāpēc atgriezies. 

Ģimene joprojām nav šķērslis, atsākot kopdzīvi Holandē, Rūdim esot bijis grūti, viņš 

saka, ka ‘’kritis uz nerviem’’. ‘’Kad vecāki uzzināja, ka tomēr studēšu Latvijā veltīja 

man nelaipnus vārdus,’’ viņš smejas. Rūdim esot bijis labs darbs, piedāvājuši aizvien 

labākus nosacījumus, bet otra augstskola, kurā viņš varēja studēt nebija puisim 

tīkama. 

Tagad ‘viņš studē Rīgas Tehniskajā universitātē. Tas, ko viņš bija sapelnījis gada 

laikā strādājot Holandē – no tā viņš tagad pārtiek Latvijā. Šeit Rūdis darbu vēl 

nemeklē. ‘’Ja neizvilkšu līdz vasarai, tad pārdošu moci. Gan jau vasarā atkal uz 

Holandi, pelnīt naudu.’’ Rūdis saka, ka pagaidām viņš var atļauties nestrādāt un to arī 

izvēlas.

Salīdzinot dzīve šeit un tur... ‘’Firmas tur arī ir nesakārtotas. Tur, kur es pēdējo gadu 

nostrādāju mūžīgi pazuda detaļas, neviens nezināja, kur tās palikušas. Vienīgi no 

algām negriež nost un tev neko nepiesien.’’ Tomēr tas bijis labs darbs, saskarsme ar 

vietējiem. Bijis smieklīgi, jo holandieši uzskatījuši, ka, ja esi tumsnējs, tad esi turks, 

ja gaišs – polis. ‘’Es vienmēr biju polis.’’ Kad strādājis pa vasarām bijis sliktāk – 

darbi fabrikās. Fabrikā, kurā ražoja vistas gaļu esot bijis visgrūtāk. Divos naktī cēlies 

uz darbu, bet tikai desmitos vakarā bijis mājās. ‘’Tas arī bija neforši, riktīgi pretīgs 

darbs pats par sevi.’’ Noķertās vistas no smagās mašīnas, kamēr tās ir iemigušas, 

metuši tādā kā apaļā vietnē, kur stāvējuši vairāki darbinieki, viens no tiem Rūdolfs. 

Darbinieku uzdevums – dzīvniekus aiz gājām piekarināt knaģos, lai tās tālāk vestu 

līdz asmeņiem, kuri tām pārgriež rīkles. ‘’Tomēr trakāk ir stāvēt lejā. Tad tev pašam 

ar nazi jāpārgriež rīkle tām vistām, kurām to nav izdarījis asmens. Tādu ir daudz.’’

Visvairāk viņam tomēr neesot patikuši kolēģi. Fabrikās tie lielākoties bijuši latvieši, 

lietuvieši un poļi. Darbiniekiem bijušas mājas, kurās var dzīvot pa vairākiem. ‘’Ko 

man domāt, kad es ieeju istabā paspiežu roku un pēc divām minūtēm man piedāvā 

kokaīna celiņu? Kad priekšniecība redzēja, ka es neesmu tāds jautrs cilvēks mani 

ielika mājā ar tādiem pašiem kā es, sadraudzējos ar vienu ungāru. Bija pašiem savas 

ballītes – aliņš un šašliks.’’ Rūdis saka, ka ļoti daudzi latvieši aizrāvušies ar nakts 

dzīvi. Bez algas katru nedēļu izsniegti 200 eiro ēdienam. ‘’Kas ir vairāk kā pietiekami 

man. Viņiem – nē. Ēdienam aiziet apmēram 50 eiro, ko darīt ar 150? Viņiem – ballīte! 

Holandē tās ir narkotikas.’’ Reizi mēnesī izmaksā visu algu, kas ir virs tūkstoša. 

‘’Man dažas dienas pēc algas zvana un prasa, lai aizdotu 20 eiro, jo nepietiek 

ēdienam. Pa vīkendu viss ir notriekts.’’ Puisis stāsta, ka satiekot tos cilvēkus pēc 

gadiem – nekas nav mainījies.

Jau otrajā vasarā Rūdis sapratis, ka dzīve Holandē ātri apnīk. ‘’Nogurums, besis, 

nevienu negribas. Citi ar to cīnās, manuprāt, noniecinot Latviju. Ka te nekas neesot.’’ 

Viņš grib uzsvērt, ka Latvijā var izdzīvot. Var arī dzīvot. ‘’Paziņa, kurš arī latvietis un 

strādā Holandē.. Viņš saka, ka Latvijā piedāvā darbu pa 600 eiro, bet jautri dzīvojot 

nepietiek. Tad nedzīvo jautri!’’ Rūdis norāda uz tiem iebraucējiem Latvijā, kuri visu 

naudu notriec ballītēs. ‘’Mana mamma tur gribēdama strādāt bez valodas ar 

priekšnieka pirkstu zīmēm iemācījās savu darbu. Te tā nav, te cilvēki negrib. Brauc 

citur darīt to pašu.’’

Rūdolfs min, ka plāns ģimenei ir. Negrib palikt tur. Vecāki gaida pensiju, lai varētu 

dzīvot Latvijā ar Holandes pensiju un atsākt būvēt Jēkabpils māju. Māsa paliks ilgāk, 

kamēr sagaidīs, ka valsts atmaksā daļu maksāto nodokļu. ‘’Man? Man pašam te ir 

labi. Esmu taupīgs cilvēks.’’