Reperis Sandis
Sandi Kalniņu es iepazinu
apģērbu veikalā. Laikā, kad mēs abi šai veikalā kopā strādājām par pārdevējiem.
To, ka viņš ir Latvijā zināms reperis es uzzināju tikai savā pēdējā darba
dienā, jo nekad tā īsti nebijām runājuši. Nemaz nenojautu, ka strādāju kopā ar
cilvēku, kurš Latvijā ir atpazīstams reperis, un pie tam tāds, kuram ir sava
ierakstu studija. Todien kādu mūziku viņš izpilda, viņš man nepateica, bet
piebilda: “Tā es neteiktu, ka ir dziedāšana. (smejas) Labāk ieraksti youtube.com
Sandis un tad tu sapratīsi (smejas).”
Satieku Sandi pie Latvijas Universitātes ēkas. Viņš līdz centram ir atbraucis ar riteni, viņam mugurā melna, īsa ādas
jaka, mati izspūruši un sejā redzams plats smaids. Līdz ko viņš pasaka kaut ko
smieklīgu, tā viņš pats skaļi smejas tam līdzi. Pēc vizuālā izskata nevar pateikt,
ka viņš nodarbojas ar hiphop mākslu. Nav ierastās platās bikses, džemperis un
kepons. Kā viņš pats saka: “Mūsdienās praktiski mūziķi vairs neatšķiras ne ar
ko. Uz ielas nepateiksi kurš ir reperis, metālists vai super fantastisks DJ’s.”
Hiphopam Sandis sāka
pievērsties, kad bija pavisam jauns. “Ļoti ilgi klausījos hiphopu, visu laiku
skaitīju līdzi, iepatikās kaut kas atsevišķs, gribēju pamēģināt,” saka Sandis. Pašā
pamatā Sandim bija sapnis - viņš vēlējās nokļūt nevis uz koncertu skatuves, bet
telpā, kur ir mikrofons un kur ir iespējams ierakstīt dziesmas. “Es gribēju
kaut vai nokļūt tādā telpā. Un tad es arī nokļuvu un notika tas, ko es vēlējos
- es varēju ierakstīt savas dziesmas.”
Sandim, laikā, kad viņš
sāka nodarboties ar hihopu bija arī sava autoritāte, kam viņš centās
līdzināties. “Tas ir bijis Ludacris,”atzīst Sandis. Ludacris, kā stāsta Sandis,
lai arī bija zem izdevniecībām un nebija neatkarīgs, tomēr darīja visu, ko viņš
grib un kā viņam šķita pareizi. Sandis stāsta: “Viņam nebija ierasta mūzika –
viņš varēja repot par naudu, par dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, viņš
varēja videoklipos pārspīlēti izcelt lielas ķermeņa daļas, darboties un trakus
klipus taisīt. Un viņš to darīja laikā, kad publika vel savā nostājā bija konservatīva.”
Sandis stāsta, ka repot var iemācīties, bet jāmācās ir daudz. “Kaut kādai mazai kripatiņai ir jābūt, kaut
vai vēlmei, vārdu krājumam, kaut kam...” Laikā, kad Sandis sāka mācīties repot,
viņš bija uzrakstījis vienu dziesmu. Viņš katru dienu, četras stundas, trīs mēnešus
no vietas, atnākot no skolas mājās visu laiku atkārtoja šo dziesmu. Viņam šī
dziesma tik ļoti patika, ka viņš šo dziesmu visu laiku repoja un galu galā arī ierakstīja.
“Trīs mēnešus es divu minūšu garu dziesmu malu uz riņķi un tad man radās
iespēja aizbraukt uz studiju un pusstundas laikā dziesma bija gatava. Tam
laikam dziesma sanāca vislabākajā līmenī, ” lepojas Sandis.
Pēdējie jaunie Sanda mūzikas gabali nav tādi, kādam būtu jāskan parastam hiphopam.
Sandis savos pēdējos divos darbos ir pievienojis arī smagā metāla skanējumu. Tie
ir tapuši, sadarbojoties ar divām metāla grupām.
Latviešu sabiedrība, kā stāsta Sandis, šādu mūziku uzņēma ļoti labi. Ja arī
kāds komentārs ir dažkārt negatīvs,
tad viņš to īpaši neņem vērā. Viņš vairāk par to uztrauktos tad, ja viņš ar
hihop mākslu būtu sācis nodarboties divus gadus iepriekš. “Tad būtu vienkārši
ārprāts. Es jau nevaru visiem izpatikt, tā nav,” nosmej Sandis.
Sandis stāsta, ka atšķirība starp hiphop mākslinieku un metālistu ir. Sandis uzskata, ka iekšēji metālisti ir
ļoti mierīgāki un draudzīgāki. Taču Hiphop mākslinieki, kas ir gados jaunāki, ir tādi, kas mēģina kaut ko
pierādīt, mēģina iestāstīt kaut ko neesošu un to pierāda ar bravūrību un lielību.
Sandis uzskata: “Viņš var rakstīt dziesmas, darboties, iet uz studijām, bet ja
attieksme būs tāda, ka viņš uzskatīs, ka viņam ir vienīgā taisnība un viņš dzīvo
ar šo te nihilistisko attieksmi, tad neviens ar viņu negribēs sadarboties. Tādi
cilvēki neinteresē nevienam, nevienā arodā.” Sandis uzskata, ka tie reperi, kas
ir jau pieauguši, tie tādi nav.
Interesanti ir tas, kā Sandis nonāca līdz studijai. Vienam no Sanda
draugiem bija liels sapnis kļūt par reperi, bet diemžēl viņš savu sapni
nepiepildīja. Draugam tajā brīdi bija 24 gadi. Šajā vecumā viņš sāka justies
pārāk vecs, lai vēl nopietni pievērstos hiphopam. Tajā laikā viņš strādāja
Lielbritānijā. “Mēs vienmēr mēdzām līdzi skaitīt dziesmām, pat savām draudzenēm
nepievērsām vairs uzmanību, kā tikai dziesmām,” atceras Sandis. Tad vienu dienu
viņš prasīja Sandim – “Kā tev iet ar to dziesmu rakstīšanu?” Sandis teica: “Nu
jā, septiņas dziesma ir jau gatavas un varētu ierakstīt.” Draugs teica: “Labi,
tad es tev skaitu naudu iekšā un raksti uz studiju, ka brauksi.” Sandim tas
bija pārsteigums. Viņš nevarēja saprast kas notiek. Tas priekš viņa bija pārāk
pēkšņi. Un tā pusgadu šis draugs Sandim dāsni palīdzēja, kas bija milzīgs
atspēriens tālākai karjerai.
Laikā, kad Sandis izlaida klajā savu pirmo dziesmu, viņam nebija bail no kritikas.
Tādas pat toreiz nemaz nav bijis. Esot bijuši patiešām zinošu cilvēku viedokļi.
Ja dziesma nebija tādā līmenī, kā vajag, tad tas tika pateikts. “Kad es sāku to
darīt, tad tiešām bija klausītāji, un viņi piedomāja pie katra vārda ko dziesmā
es pasaku.” Bet laikam ejot, kritika sāka parādīties.
Savu rakstnieka talantu Sandis iespējams ir
mantojis no savas vecmammas. Viņa ir rakstniece un dzejniece, kuras vārds ir
Naula Dzirkale. Pats Sandis raksta par visu kas ienāk prātā. Sandis saka: “Tā
ir tīrākā apziņas plūsma.” Viņš var rakstīt arī par naudu, bet no viņa skatu punkta nauda ir kas tāds,
kuras vērtība viņam šķiet neizprotama. Viņš nesaprot, kāpēc cilvēki pēc tās
tiecas. Sandis parasti dara tā: “Es paņemu papīra loksnīti uzrakstu ciparus
virsū, un jautātu – vai cilvēks ir gatavs darīt trakas lietas, tāda papīra dēļ?”
Par politiku Sandis nevēlas rakstīt. Ja viņš tajā
baigi iesprings, tad kļūs dusmīgs un tāpat arī viņa dziesmas būs dusmīgas,
uzskata Sandis. Ja arī viņš kaut ko uzrakstīs, tad tas ies tikai caur humoru: “Uz
priecīgas nots paskatīties uz to visu es varu. Varu uzrakstīt par to, kā viņi
atmazgā naudu. Kā tautā saka – mobē. Es domāju, ka viņiem tas netikums ir
diezgan amizants. Noteikti uzrakstīšu kaut ko tādu.”
Tāpat ir arī ar dziedamo tekstu rakstīšanu. Ja Sandis vēlētos uzrakstīt kaut
ko dziedamu, tad tas vairs nešķistu tik spēcīgs teksts. Tas būtu pliekans. “Man
ir ļoti sarežģīti uzrakstīt dziedamu tekstu, jo es pats skaitu savus tekstus
diezgan ātri,” piebilst Sandis. Bet, ja viņš arī uzrakstīs kādu dziedamu
tekstu, viņš to noteikti arī iedziedās. Sandis ir arī sācis komponēt savu
melodiju, kā arī devis klausīties citiem. “Citi saka: “Ja tā turpināsi, tad
gāzīsi kalnus.”” smejas Sandis. Viņa pašsacerētā mūzika būs dzirdama viņa
gaidāmajā albūmā, kas būs gaidāms februārī.
Sandim ir ierakstu
studija Skrīveros. Tūlīt Sandim būs arī studija Rīgā. Rīgā varēs ierakstīt
balsis un veikt citus tamlīdzīgus ierakstus, bet Skrīveros grupas varēs ierakstīt
savas dziesmas. “Cik pats darbu ieliec, tik nāk pretī. Tas ir viss no naudas
atkarīgs. Jo vairāk var ieguldīt, jo vairāk nāks atpakaļ,” uzsver Sandis.
Ideja par to, ka ir jāver vaļā sava ierakstu
studija Sandim bija tāpēc, ka viņam nepatika, kā viņa dziesmas apstrādāja citās
studijās: “Es zinu, kā manai
dziesmai ir jāskan un zinu, ko es vēlos sagaidīt no tās. Es nepārmetu nevienam
neko. Es vienkārši uztaisu pats.”
Izveidot savu studiju Sandim prasīja lielus
līdzekļus: “Es nezināju vispār kā tas notiek un kā tas funkcionē, cik rentabli
tas ir, kādā vietā Latvijā taisīt.” No sākuma viņš īrēja atsevišķu dzīvokli. Ļoti
liela nauda aizgāja dzīvokļa īrei, remontam, siltināšanai, izolācijai, kā arī tam
tika atdots nenormāli daudz laika. Bet pēc tam viņš dabūja atsevišķas telpas
Skrīveros. “Ja es tās telpas būtu ātrāk dabūjis, es patiešām ar to naudu tagad
pelnītu.” Izveidot savu studiju, kā viņš pats saka, ir liela pieredze. Bet
tagad Sandim padomājot, to, ko viņš tobrīd darīja trīs mēnešus, to šobrīd
darītu trīs dienas.
Mūzikā Sandis uzskata, ka var nopelnīt daudz. “Tur ir jābūt pietiekami
labam materiālam, pietiekami elastīgam, lai tu varētu dažādas mērķauditoriju
apmierināt,” saka Sandis. Sandis arī uzskata, ka nevajag gulēt uz vecajiem
lauriem un neattīstīties tālāk. Ja kāds no māksliniekiem šobrīd papildus vel
dara kaut ko citu, lai piepelnītos, tad Sandis uzskata tā: “Viņš neatzīst sevi
tālāk, neiet uz visām pusēm, kas viņam kā māksliniekam būtu jādara, tātad viņam
nav tik liela entuziasma.”
Tas vai hiphoperis var būt visu mūžu ir atkarībā no tā, kā reperis attīstās,
kā arī vai mūzika evolucionē vai nē, uzskata Sandis. “Ja cilvēks pats attīstās,
redz vairāk, dara vairāk, iegulda vairāk, un atrod to savu īsto skanējumu, tad
repot var ilgi,” uzskata Sandis.
Simona Marta Kārkliņa