Latvijas Universitātes jaunās mājas
Jaunais Latvijas Universitātes (LU)
Dabaszinātņu akadēmiskais centrs - nākotnes
modernākais izglītības komplekss Baltijā. Šobrīd tas ir uzņēmis pie sevis - bioloģijas, optometrijas, ģeogrāfijas, ķīmijas,
medicīnas un Zemes zinātņu studentus, kas ir gatavi nodoties mācībām un izzināt
jaunās ēkas modernos piedāvājumus.
Tā neatrodas Rīgas
centrā, bet gan Pārdaugavā. Izkāpjot no 23.
trolejbusa, turpat pretī viņa stāv- brūngana, pamatīga ēka ar zaļiem
dekoratīviem elementiem. Turpat tālāk redzama arī jaunā Nacionālā bibliotēka. Gandrīz
turpat blakus divas mūsu galvaspilsētas jaunuzceltās būves. Pārdaugava tiek
attīstīta un aizvien tiek padomāts par to, kā uzlabot Daugavas kreiso krastu.
Pirmais, ko pamanu ieejot
ēkā ir tas, ka tā ir ļoti pelēka. Tieši pretī ir trepes, kas ved uz otro stāvu.
Uz kāpnēm salikti zaļi spilveni un daudz, daudz augu. Bet tās ir ierīkotas arī,
kā vieta, kur apsēsties studentiem. Uz trepēm ir apsēdušies studenti kā uz
ietves malas vai kā “urlas” dzīvokļu kāpņutelpā. Viss visapkārt šķiet tik
neskarts, ka bail pat pieskarties, lai kaut ko tik nesabojātu. Ēku uzrunā arī skaistie sienu gleznojumi –
dažādi dabas elementi, kuri ir sastopami katrā ēkas stāvā. Tomēr šai ēkai kaut
kas vēl pietrūkst – tā aura, kad ir jūtama dzīvība, cilvēku enerģija. Bet tā ar
laiku noteikti parādīsies. Interesanti, ka ēka visu laiku iet uz riņķi, vismaz
nekur nav jādodas atpakaļ, nav sajūta, ka apmaldīsies. Lekciju telpas ir it
visur, dažās no tām nav pat logu uz āra skatu, bet gan mazs lodziņš uz gaiteni.
Cilvēki, kas paiet garām šim mazajam lodziņam ir viens no objektiem, kas šad
tad novērš studentu uzmanību no pasniedzēja.
Gan pirmais, gan otrais
stāvs ir iekārtots priekš bibliotēkas, ēdnīcas, informācijas centra, studentu
pašpārvaldes un ar lielāko auditoriju visā
ēkā. Taču joprojām jūtams, ka daudz
kas līdz galam nemaz nav gatavs – ēdnīcā nav iespējams norēķināties ar karti,
bibliotēkas grāmatu plaukti ir nožogoti ar sarkanbaltu lenti un šur tur
izmētāti celtniecības materiāli.
Var redzēt, ka darbi
joprojām rit uz priekšu. Celtnieki skraida no viena stāva uz otru, pārnesot
dažādus celtniecības materiālus, mēbeles un jauno tehniku. Brīžiem sazvanās ar saviem
kolēģiem. Tā kā celtnieki vēl nav pametuši šīs ēkas, man nāk prātā jautājums –
vai studentu un pasniedzēju darba uzsākšana jaunajās telpās nav pāragra?
Esot LU Dabaszinātņu
centrā sazvanu projekta koordinatoru Imantu Klāvu. Saprotu, ka viņš ir arī
šeit, jo mums abiem ik palaikam pazūd telefona sakari. I. Klāvs daudz ko vēlas
izstāstīt par šo jauno celtni. Viņš kopā ar celtniekiem būvniecības laikā ir
izgājis cauri daudz kam. I. Klāvs pārliecina, ka studentus bija
vērts ēkā ielaist jau tagad, lai arī šeit joprojām atrodas daži celtnieki. I.
Klāvs saka, ka tas, ka ēkā vēl ir celtnieki ir tāpēc, lai novērstu vizuālas
nepilnības: “Būvnieki principā ir pabeiguši savu darbu. Īstenībā ir vairāk šo
te piegādātāju, kas uzstāda iekārtas un iekārto auditorijas.”
Ēkas ārējais izskats ir
saglabāts, kā tas sākotnēji bija domāts, pēc arhitekta ieceres un plānojuma.
Taču iekšienē ir projektēšanas laikā
dažas lietas tika mainītas un pielāgotas studentu un pasniedzēju vajadzībām. I.
Klāvs stāsta: “Mums paveicās ar to, ka bija šo te skiču detalizēta izstrāde.
Protams projekta laikā varēja kaut ko mainīt un kaut kas arī tika saskaņots,
bet tas vairāk bija saistīts ar akadēmiskā personāla vajadzībām.”
Jaunās ēkas ēdnīca
atšķiras no šobrīd citām esošajām fakultāšu ēstuvēm. Studiju metodiķei Madarai
Jākobsonei ēdnīca šķiet, kā vienīgais mīnuss LU jaunajā ēkā: “Varbūt ēdnīca ne
tik ļoti patīk, kaut kā bija pierasts pie vecās ēdināšanas, Ķīmijas fakultātē.
Bet viss šeit ir baigi forši, man vismaz šeit patīk.” Viņa nosauc dažādas
detaļas, kas viņai nāk prātā, sakot labu par jauno ēku: “Ir atsevišķa darbinieku virtuvīte, par
studentiem ir padomāts – ir skapīši, sēžamie, norobežojošās telpas, kur var
mācīties. Protams, laboratorijas ir ļoti smukas. Varbūt kāda lekciju telpa ir
tumšāka, bet katrā stāvā ir pa auditorijai, kur ir skats uz Vecrīgu, Daugavu.”
Viņa domā optimistiski un uzskata, ka galvenais ir būt pacietīgam: “Kamēr visi
pieradīs tam vajag laiku, bet mēs ejam tikai uz augšu!”
Bibliotēka ir ļoti gaiša,
atgādina pat mazliet Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Bibliotēkas
darbiniece Rita Alpbikše, kas raiti liek grāmatas jaunajos plauktos, stāsta: “Šobrīd
mēs aktīvi strādājam, lai iekārtotu bibliotēku. Ir daži mīnusi, kas ir
jāpielabo saistībā ar pakalpojumiem, dažādas tehniskas lietas, bet principā
krājums ir izvietots un studenti jau var rezervēt grāmatas un lasīt uz vietas.”
Par jauno ēku runā un
atrodoties šeit, tas ir jādzird bieži. Braucot liftā, iekāpj divas dāmas baltos
halātos un gados vecāka sieviete melnā mētelī. Gados vecākā jautā- “Nu, kā tev
māja?” Meitene halātā: “Viss jau būtu labi, ja nebūtu tik augstu jākāpj!” Nākamajā
stāvā iekāpj LNT televīzija. Pēc sarunas saprotu, ka veido sižetu par šo
jaunveidojumu. Šī ēka šobrīd ir uzmanības centrā un tā ir viena no arhitektūras
lietām ar ko Latvija var atkal lepoties.
Studentu domas par šo
jaunatklāto celtni atšķiras. Pirmā kursa studentiem nav jau nemaz ar ko
salīdzināt, bet apmierināti līdz galam viņi nav. Uzrunāju divas jaunas
studentes. Abas apsēdušas uz zaļiem dīvāniem, kuru jaunajā ēkā ir pārpārēm un
kaut ko cītīgi raksta. Zane Bērziņa ir ķīmijas studente. Viņa pārliecināti
stāsta: “Ir patīkami, bet žēl, ka tik maz gaismas iespīd dažās lekciju telpās.
Ir diezgan drūmi sēdēt tur divas, trīs stundas. Ir tādas iekārtošanās grūtības.
Nekas te nav pabeigts, tā kā viss juku jukām.” Viņai šķiet, ka prātīgāk būtu
bijusi pabeigšana, nevis steidzīga studentu iekārtošana šajās telpās. Elza
Klāva, arī ķīmijas studente stāsta, ka viņu riņķveida plānojums mulsina,
atgādina filmas, kurās kaut ko meklējot, tu saproti, ka atkal esi izgājis
riņķi: “Valda haoss atrodot kabinetus, viņi tādos, kā riņķos iet un tāpēc ir
grūti atrast. Dažreiz ir tā, ka pasniedzējiem pietrūkst tāfeles, vai nu uzliktas
par augstu vai vispār nav. Ir tā, ka pat sajauc interaktīvo tāfeli ar parasto.”
Prasot par laboratorijas telpām meitenes stāsta, ka trīs nedēļas kā tie nav
notikuši, jo nav bijušas iekārtotas telpas, kur tos veikt. Kā arī vēljoprojām
sanāk braukāt arī uz citām fakultātēm. Ja šāda fakultāšu apvienošanu un
steidzīga studentu iekārtošana jaunajās telpās bija viens no iemesliem, lai
izvairītos no studentu braukāšanas uz citām fakultātēm, tad tas vēl nav
piepildījies.
Savukārt otrā kursa optometrijas
studente Laura Kupče ir pretējās domās. Atstāt vecās fakultātes telpas viņai
bija svētlaime. Jaunā ēka viņai šķiet ļoti skaista. Viņa sēž pretī vienam no
lielajiem logiem, kas ienes saules starus lielajā mājā. Viņa sēž tur pat pie
lifta un kaut ko gaida. Viņai rokās ir kafija. Pirmais, kas viņai ienāk prātā
par ēkas plusiem ir tas, ka beidzot ir pieejami kafijas automāti. Bet lielās
betona sienas, kā viņa saka, viņai atgādina Centrālo staciju vai pat pazemes
eju. Kopumā skola viņai patīk: “ Ir daudz tādu vietu, kur var atpūsties, pamācīties,
ar studentiem kopā pavadīt brīvo laiku. Salīdzinoši ar veco ēku, kas bija Zeļļu
ielā ir daudz labāk, jo tur apstākļi nebija tik labi, kā šeit.” Viņai
braukāšana uz citām fakultātēm, lai veiktu laboratorijas darbus nešķiet sāpīga
lieta. Viss ir sakomplektēts tā, ka nav vairs jābraukā tik bieži, kā agrāk.
Pasniedzēju domas ir tādas, ka galvenais, lai studentiem ir labi, lai
viņiem patīk! Ekoloģijas profesors Guntis Brūmelis ir viens no tiem, kas vairāk
domā par studentiem nekā par sevi: “Studentiem patīk. Viņi saka, ka – Jā, ir
labi! Tas, ka man ir mana telpa un tur ir saspiesti, tas nav svarīgi.
Galvenais, ka studentiem ir labi. Protams dažas lietas trūkst, bet ar laiku tas
būs.” Ar smaidu sejā un raitā soli viņš dodas ārā no ēkas.
Nākotnē ir iecerēts
izveidot vienu no modernākajām “universitātes pilsētiņām” Baltijā kāds vien ir
iespējams. Un šī pirmā - bioloģijas, optometrijas, ģeogrāfijas, ķīmijas,
medicīnas un Zemes zinātņu ēka ir mēģinājums tam, kā tas varētu izdoties
nākotnē. No Projekta koordinatora Imanta Klāva uzzinu, ka nākamo divu ēku
tapšana varētu sākties pēc trim gadiem, kuru dēļ arī tiktu paplašinātas auto
stāvvietas. I. Klāvs stāsta: “Katrai nākamajai ēkai būs sava seja. Respektīvi
mēs plānojam, ka katrai ēkai varētu būt savs arhitekts, kas veidotu tādu kopīgu
interesantu ansambli.” Nākotnē ir gaidāma atsevišķa sociālo un humanitāro
zinātņu ēka, trešā būtu eksakto zinātņu ēka un dienvidu daļā ir plānots
izveidot dienesta viesnīcu ar vairāk kā 3000 gultas vietām.
No projekta koordinatora
es vēl noskaidroju to, ka ēku bija
nepieciešams uzbūvēt ļoti ātrā tempā. Tas bija saistīts ar Eiropas Savienības
finansējuma pieejamību. Pats projekts tika sākts tikai 2014. gada nogalē un
pavisam tiks pabeigts šī gada beigās. I.
Klāvs stāsta: “Šis mums bija interesants un izaicinājumiem bagāts projekts.
Ļoti ātrā tempā vajadzēja šo te ēku uzbūvēt. Parasti saka, ka šādas būvniecības
ēkai ir nepieciešami divi gadi, tad mūsu gadījumā to pabeidza dažos mēnešos.
Būvnieki strādāja ļoti ātri, trijās maiņās, pat ļoti vēlu vakaros. Bija vairāk
kā 650 strādnieki, kas strādāja. Tā kā ēkā ir vairāk kā 400 telpas, tad
praktiski nebija nevienas tādas telpas, kur nenotika darbi.”
Simona Marta Kārkliņa