Oficiāli izmiris, praktiski cīnās par vietu zem saules

Bezgalīgs Āfrikas tuksnesis.. Smilšu dzeltena krāsa savijas ar maigi sarkanīgo debess krāsu. Saulrieta gaismas tālumā iezīmējas savvaļas dzīvnieku un koku silueti. Pēkšņi acu skatiens pretī sastop neatlaidīgu, bet tajā pašā laikā diezgan naivu un bailīgu skatienu, kas vēršas tieši tev acīs. Un tās nav vienīgās, aiz muguras šīm acīm, ir vēl tādi paši pieci skatieni. Tie ir surikāti, kas pārnesti Rīgas apkārtnē. Tā izskatījās viens no 12 Latvijas mākslinieka zīmētajiem kino plakātiem, kas bija izkārti kino teātra „Splendid Palace” 90. gadu jubilejā. 2013.gadā kino teātris, kas līdz 2011.gadam bija ar nosukumu „Kino Rīga” un, kur zīmēja savas kino afišas, uz sienas izkāra plakātus, kas arhīvā vairākus gadus gaidīja savu skatītājus. Kopš 2011.gada netiek zīmēti kino plakāti. Afišas, kas bija izkārtas, tika radītas pēdējo piecu gadu laikā, un tagad tās nomainīja printētas afišas, tādas pašas, kādas ir visos pārējos kinoteātros.

Artis Koknevičs kinoteātrī sāka strādāt 1991.gadā, pārņemot kino plakātu mākslinieka profesiju no sava tēva Kārļa Kokneviča. 2011.gadā kino plakātu mākslinieka amats savu dzīvi beidza. To izņēma no amatu saraksta. Pēc četriem gadiem kinoteātra sienu rotāja violētīgi un maigi sarkanos toņos, latviešu mākslinieka, Ksavjē Dolana filmai "Māmiņa", zīmēts plakāts. 

Kino plakātu mākslinieka amats oficiāli nepastāv. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šajā jomā arī meistaru vairāk nav. Cita lieta, ka to ir ļoti maz. Latvijā tāds cilvēks, kurš šobrīd aktīvi darbojas kino plakātu vai afišu jomā, ir viens. Ilustrators, kas rada alternatīvos kinofilmu plakātus. Latvietis, kurš savu talantu izrādījis ne tikai savā dzimtenē, bet ir spēris pārliecinošu soli milzīgajā Amerikas kino mākslas laukā, nepaliekot nepamanīts.

Pelēkiem mākoņu palagiem cauri plešas saules stari, kas rudens dienu padara gaišāku un siltāku. No abām pusēm pelēkas mājas, Latvijas Republikas Augstākā Tiesa un kinotēatris „Splendid Palace”. Vieta, kur ir sarunāta tikšanās ar mākslinieku.  Tālumā skatiens nofiksē jaunu vīrieti ādas jakā, kurš steidzas no Vērmanes dārza puses. Stilīgi ieveidoti tumši mati, izteikti vaigu kauli, slaids augums, tumšas džinsu bikses un balts krekls, kuru piesedz melna jaka, tā izskatās mūsdienu mākslinieks Harijs Grundmanis.

Kāds ir vienīgais, aktīvi darbojošais kino plakātu jomā, mākslinieks? Uzreiz gribas atzīmēt, ka atsaucīgs. Harijs uzreiz atbildēja uz vēstuli, kurā bija lūgts, pastāstīt par savu reto profesiju, kuru viņš godam pārstāv. Satiekoties pie kinoteātra, Harijs apstājas, un, raugoties jaunajās kino afišās, stāsta: „Pirms 15 gadiem atpakaļ, ejot garām kinoteātrim, nevarēju paiet gar Arta Kokneviča zīmētajiem plakātiem. Apskatot darbus tuvāk, aplūkoju detaļas. Apbrīnoju, cik skaistas tās ir. Šogad man bija iespēja, godinot šo tradīciju, pašam uzzīmēt plakātu, kas tika izkārts uz šīs sienas,” ar roku norādot uz baltu ķieģeļu sienu, uz kuras ir uzraksts „Splendid Palace”.

Ienākot mājīgajā centra kafejnīcā, izmirušā amata turpinātājs, pasūta kafiju.  „Plakātus sāku zīmēt aptuveni pirms kādiem četriem gadiem, sākot sadarbību ar "Kinoblogeri piedāvā" projektu. Viņi piedāvā īpašus filmu seansus, attiecīgi tādiem arī vajag īpašus plakātus,” maisot kafiju stāsta Harijs. „Zīmēt man patika no pašas bērnības, zīmēju komiksus.” Harijs Grundmanis ir gājis māksla skolā, kur ir mācījies gleznot.  Mākslas augstskolas nebija ienākušas ilustratora dzīvē, jo viņš saka, ka „praktizējoties tu apgūsti daudz vairāk”.

Aizraušanās ar plakātiem sākās bērnībā, „esmu uzaudzis starp filmām, videokasetēm un satelīttelevīziju. Mazs puika būdams, bieži vien varēju visu dienu skatīties filmas. Dažreiz vienu filmu pat vairākas reizes. Tas, protams, dziļi iesēdās zemapziņā, un plakāti ir tam visam turpinājums”. Par zīmēšanu un darbu radīšanu Harijs stāsta ar lielu aizrautību. Runājot, viņa zilās acis, kontrastē ar tumšiem, gandrīz melniem matiem, atgādinot Harija zīmēto plakātu filmai „Gangster Squad”. Plakātā ir attēlots Šons Pens, galvenās lomas atveidotājs, ģērbts uzvalkā, baltā kreklā un viņa koncentrēts skatiens, zilas acis, kuras izceļ tumšie mati, kas uzlūko mazliet no pieres. Plakāta galvenajā varonī var saskatīt līdzības ar mākslinieku, kurš to ir zīmējis.

Artis Koknevičs pastāvīgi zīmēja kino reklāmas, attēlojot savos darbos ainas no filmām, taču Harijam Grundmanim darbs notiek citādāk. Plakātus pasūta konkrētām filmām. „Varbūt man patīk kaut kas no filmas (kurai tiek radīta afiša), kāds konkrēts personāžs, vai atmosfēra, vai stils. Un gribās uzreiz to izcelt ar savu skatījumu. Bez tam, plakātus taisa arī mārketinga mērķiem, lai piesaistītu auditoriju. Bieži vien plakāts izraisa labu rezonansi. Hjū Džekmens divas reizes  speciāli ir nofilmējis video savu filmu pirmizrādēm Latvijā, kur Džekmens stāsta, ka viņam ļoti iepaticies mans plakāts. Arnolds Švarcnegers slavējis manu darbu Twitter. Un vēl neskaitāmi daudzi citi režisori, aktieri un producenti atzinīgi novērtējuši manus plakātus.” Kad Harijs stāsta par savu darbu, iegūto uzmanību ārvalstīs, viņa sejā ir viegls smaids, taču skatiens vēl aizvien ir koncentrēts, balsī jūtams gandarījums. Neapšaubāmi, panākumi ir ievērojami.

Brīdi aizdomājoties, roku izlaižot caur matiem, par to kā rodas idejas plakātiem, Harijs saka: „Dažreiz uzreiz ir skaidrs, kas būs uz plakāta, bet biežāk ir tā, ka ilgi jādomā, jāinteresējas par filmu, tās vēsturi, līdz veidojās kāds koncepts. Kompozīcija visbiežāk ir skaidra pašā sākumā un tā paliek nemainīga visā plakāta tapšanas procesā, bet krāsas, tonalitātes, var mainīties līdz pēdējam brīdim.”

Pasūtījumi kino afišām atšķiras katru mēnesi, bet vidēji tie ir divi līdz trīs kino plakāti. Pievēršot skatienu logam, kurā iespīdēja saules stari, par kino plakātu mākslinieku profesijas  likvidēšanu darba tirgū mierīgā balsī piebilst: „Kādam šķita, ka šobrīd tas vairs nav aktuāli, novecojusi profesija, ja kinoteātra „Kino Rīga” mākslinieks ir pārtraucis gleznot  filmām, tad to vairs nedarīs neviens cits. Daļēji tam var piekrist, šobrīd es esmu vienīgais mākslinieks, kas zīmē kino plakātus, un pie tam, regulāri.”

Kino afišu jomā aizvien populārāks kļūst Harija Grundmaņa vārds, ir jauni afišu mākslinieki, kuru vārdi vēl nav pazīstami plašai sabiedrībai. Viens no tiem ir puisis no Daugavpils, kurš divus gadus strādā plakātu mākslā. Dmitrijs Masļikovs,  21 gadu vecs jauneklis, zīmē afišas īsfilmām, kas tiek publicētas viņa dzimtajā pilsētā. Dmitrijs jau nedēļu strādā pie jaunas filmas afišas. „Zīmējot plakātus, formai, stilam un tehnikai ir dota pilnīga brīvība. Cenšos izvēlēties labāko bildi, kas parāda jēgu, bet neatklāj visu, atstājot potenciālam skatītājam intrigu.”

 Savu nostāju par amata likvidēšanu saka pārliecinošā tonī: „Varbūt oficiāli likvidēta profesija, bet kino vienalga būs nepieciešama reklāma, tāpēc mākslinieki nepazudīs.” Piebilstot, ka „mazākās pilsētās arī ir kinoteātri, kuriem afišas zīmē mākslinieki, vien viņu vārdi paliek ēnā,” balss palika domīgāka.

Viedoklis par plakātu mākslu kā reklāmas jomu ir arī Zanei Radzobei, kas ir teātra kritiķe un Latvijas Universitātes pasniedzēja. „Labs plakāts, kas ir ienācis no ārzemēm, ir tas pats, kas reklāmas rullītis, var pārdot filmu, kas ir nogājusi šķērsām.”

Sākotnēji sasprindzināta, sakrustojot rokas uz kūtīm, Zane apdomājas par afišām, kuras bija redzējusi pēdējā laikā. „Pie mums ļoti reti parādās filmas, kas ir paredzētas specifiskiem skatītājiem. Galvenokārt, tiek patērēti  „mainstream” produkti. Iespējams, ka arī nav vajadzības zīmētiem plakātiem, jo Holivudas „blokbasterim”, pilnīgi pietek ar to, ka ir universālais, globālais pieskāriens. Tur pietiek ar to, ka tu dabū tieši to pašu, ko saņem arī citi planētas iedzīvotāji.” Zanes Radzobes skatījumā mākslinieku radītie plakāti, labāk iederas filmām, kas nav paredzēti masu kultūrai. Afišas var pastāstīt ļoti daudz par to, kas būs filmā, var būt sniegta papildus informācija, kas palīdzēs saprast dziļāku nozīmi.  Runājot par slēptajām nozīmēm, saturu un jēgu, sieviete ogļu melniem matiem, paliek brīvāka un velk paralēles starp kino un teātra afišām. „Plakāti ir nozīmīgi gan vienā, gan otrā, it īpaši, ja tajos ir ietverti zemteksti.”

21.gadsimta cilvēks radīja jaunas tehnoloģijas, kas ļauj paātrināt ļoti daudzus procesus, tai skaitā, kino afišu veidošana, kas kļuva par masu ražošanu. „Mūsdienu afišas! Vai to var uzskatīt par mākslu?” neiecietīgi jautā sieviete, īsiem, sirmiem matiem. „Zīmējot ar roku, tu un darbs kļūsti par vienotu kopumu. Es zinu, ko es saku! Esmu māksliniece!” Alise Matiņa, kura ir veltījusi mākslai 50 savas dzīves gadus, ir sekojusi arī kino plakātu mākslai. Viņa smaidot iesāk: „Atceros, ka gaidīju jaunas kino afišas. Tās bija izkārtas kinoteātrī „Rīga”. Man patika sākumā skatīties uz plakātu no tāluma, es iztēlojos, kādas detaļas es varētu saredzēt tuvumā. Tad ar katru soli, pienākot tuvāk, darbs man pavērās no cita rakursa, un es ieraudzīju „īsto” darbu. Māksliniekiem interesanti vērot citu mākslinieku darbus,” nopūšoties pasaka kundze, gariem svārkiem un mugursomu uz pleca. „Esmu pati mēģinājusi zīmēt afišas, bet, diemžēl vai par laimi, nezinu vēl līdz šim, tas nebija mans dzīves aicinājums.”

Natālija Misiņa

Nav komentāru

Komentēt