Slimnieku kopējs
Vispirms
– Edgars studē Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Studē medicīnu. Kāpēc Edgars
un, ko viņš var pastāstīt? Puisis īsi pirms trešā kursa sākšanās sāka strādāt
par sanitāru Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tā teikt, lai
visu jau no apakšas zinātu. Šoreiz tā nav Edgara balss, bet ļoti daudzu
pacientu balsis, kuras puisis var padarīt dzirdamas citiem. Ārstu un kolēģu
domas, kuras stāstītas Edgaram un, kuras viņš var nodot tālāk.
‘’Vispār es esmu slimnieku kopējs, tas skan solīdāk,’’
viņš piekodina pirms sācies stāsts. Edgars stāsta par to, ka papildus mācībām
varējis strādāt daudz ko citu, iespējams būtu vieglāk, iespējams naudas būtu
vairāk. Pieredze, kuru puisis var iegūt strādājot tieši šo darbu nav
salīdzināma ne ar lielāku atalgojumu, ne vieglāku slodzi citā darbavietā. ‘’Pa
taisno gāju uz slimnīcu jautāt par daba iespējām,’’ viņš stāsta, ka domājis –
šādi būs ātrāk un lielāka iespēja iegūt darbu. Bija arī. Kopš jūlija beigām
Edgars ir sanitārs vispārējās un neatliekamās ķirurģijas nodaļā. Atvainojos,
slimnieku kopējs. Lai gan sākumā, tas ir augustā, viņš bija kurjers. ‘’Slimnīcā
šādus cilvēkus sauc par kurjeriem. Pienākumi ir tīri slimnieku vadīšana uz
izmeklējumiem. Vai, nu, ar ratiņiem vai gultām. Kā arī nogādāšana no un uz
operācijām.’’
”Slimnīca
vienmēr nomāc. Cilvēki no vesela prāta tur nemaz neiet”
Edgars stāsta, ka it īpaši pirmajās dienās ļoti paticis.
‘’Bija – ooo, beidzot redzu, kā strādā
tā visa sistēma!’’ Darba laiks vasarā pilnā slodzē bijis, kā viņš saka, normāls
– no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Puisis varējis redzēt to, ko
iepriekš dzirdējis skolas solā – kā dakteris māsiņai liek izpildīt kādu
izmeklējumu, liek apskatīties slimības vēsturi un tamlīdzīgi. ‘’Tā pagāja mans
augusts. Palīdzēju vēl vienam čalim izvadāt pacientus. Sākumā nebija pārāk
viegli,’’ Edgars atceras, ka grūti bijis slimnīcas izmēru dēļ. ‘’Apmeklētāji
tur bieži maldās, kur, nu, vēl pats, kad tu pirmo reizi esi.’’
‘’Slimnīca vienmēr nomāc. Cilvēki no vesela prāta tur
nemaz neiet,’’ viņš atzīst, ka tas ir tikai un vienīgi normāli, ka slimnīcā nav
patīkama gaisotne. ‘’Sienas vienmēr būs baltas, jo tā ir sanitārijas prasība,
lai netīrumus uzreiz redzētu. Gaisotne ir kāda ir. Tev visu laiku iet garām
slimi cilvēki, nezinu, vai kāds priecāsies,’’ viņš it kā jautā ar smaidu.
”Letāli
gadījumi ir. Un būs.”
‘’Komunikācijai tajā darba sfērā ir ļoti liela
nozīme.’’ Edgars stāsta, ka svarīgi ir runāt un saprasties gan ar kolēģiem, gan
ar slimniekiem. Vēl jo vairāk ar slimniekiem! ‘’Slimnieki ir slimi un viņiem ir
problēmas. Nedrīkst ar viņiem strupi runāt – jums ir tas un tas.’’ Sanitāriem
tāpat kā ārstiem daudz laika esot jāvelta pacientiem. Edgars stāsta, ka ir
cilvēki, kas ir pasīvi un viņus jāapkopj. ‘’Ar cilvēku jārunā, nevari tāpat
sākt ap viņu darboties!’’ Viņš gan kārtējo reizi uzsver, ka pacienti ir slimi,
tāpēc esot jādomā, ko saka, ko vārdi nozīmēs slimniekam. Piemēram, operācijas –
ļoti daudzi kļūst nemierīgi tās gaidot. Pēdējais cilvēks, kurš runā ar pacientu
pirms operācijas ir sanitārs, Edgars saka, ka jāmāk labi runāt ar cilvēku, lai
slimnieks neuztrauktos.
‘’Letāli gadījumi ir. Un būs.’’ Puisis pieklust un
turpina sakot, ka daudzi pacienti neko negrib stāstīt. Tad smejoties saka, ka,
ja runa par letāliem gadījumiem – daudzi cilvēki nemaz nevar neko pastāstīt.
Gadījums, kurā skaidri varējis zināt, ka pacientam gaidāma nāve Edgara darba
periodā līdz šim bijis tikai vienreiz. ‘’Tāpēc negribu teikt, ka tā ir
visiem.’’ Tā bija sieviete, kura samierinājās. ‘’Bija nolēmusi pieturēties pie
tāda viedokļa, ka.. Ok, ja viņai to nevar izārstēt, tad, kāpēc, lai viņa
dzīvotu tālāk un apgrūtinātu savus radiniekus?’’ Sieviete pati sapratusi, ka
būs nasta, vai vismaz pati par sevi tā domājusi. To visu puisis par slimnieci
uzzinājis 40 minūtēs. Un šajās 40 minūtēs viņa ‘’caur puķēm’’ esot pieminējusi
iespēju sev – eitanāzija.
Edgars saka, ka
pie pacientiem viņš nelien un nejautā par jūtām, saruna notiek, ja slimnieks
pats vēlas. ‘’Darbiniekiem nevajadzētu ar pacientiem nodibināt tādas
attiecības, ka beigās var paņemt pie sirds, manuprāt,’’ viņš saka un
noklepojas. Edgars atzīstas, ka sākumā viņu daudz kas it kā personiski
aizskāris. Tomēr jaunietis centies no tā atturēties, jo grib būt profesionāls. Ir
bijusi reize, kad viņš atnāk uz darbu, kolēģis paziņo – no rīta bija viens exitus letalis. Nāves gadījums. Nu, neko
visu izdarījuši un strādājuši tālāk. Pirmajās darba nedēļās var saprast – var
pavilkt psiholoģisko slodzi vai nevar. Viņš varēja. ‘’Man nebija šoks sākumā.
Veiksmīgi,’’ tomēr puisis atzīst, ka jāsaprot, ka jātiek galā arī ar fizisko slodzi.
Edgars pastāsta arī par pacientu radiniekiem. ‘’Viņi
tik ļoti grib, lai ārstējamajam viss ir kārtībā, ka reizēm paši ar to pāriet
mānijā.’’ Edgars atceras kādu sievieti, kura bija apciemot savu meitu un
sarunājusi ar dakteri, ka paliks tai pašā palātā pa nakti, kopā ar meitu. Meita
bija pieaugusi, bet tomēr. Tajā palātā Edgars centies bieži neiet, lai
neprovocētu. ‘’Viņa tiešām gribēja lai viss ir ļoti kārtībā. Jāsaprot, ka šajā
iestādē cilvēki strādā un strādā, lai darbu darītu labi. Tikai par šo nozari
domā citādi. Cilvēki domā, ka viņus aizmirst, ka kādam ir vienalga.’’
Savā starpā kolēģi par pacientiem nerunā. ‘’Tas ir
tikai un vienīgi pareizi. Tu viņus ārstē, cilvēki ir dažādi.’’ Edgars stāsta,
ka gadās profesionālās kļūdas. ‘’Par sevi es nestāstīšu. Ļoti jēdzīgu apsvērumu
dēļ, bet, protams, gadās. Aizvest nepareizo cilvēku uz izmeklējumu vai pielikt
nepareizo sistēmu pacientam. Tas, protams, var ietekmēt slimnieka veselības
stāvokli.’’Viņš uzsver, ka katram gadās kaut ko nepareizi izdarīt, arī citās
profesijās. ‘’Kādam cilvēkam būtu jābūt, lai nepieļautu nevienu kļūdu? Ideālam,
perfektam, kur tādus dabūt?’’
‘’No kļūdām nav pasargāts neviens, saku vēlreiz,’’ tā
Edgars.