Es ļoti ceru, ka pie katra no mums atlidos visspožākais eņģelis
Reizēm
ikvienam vajadzētu uz visu noraudzīties ar bērna acīm, tie ir Kaspara Marševica
vārdi. Vārdi, kas nu jau liek smaidīt. Kaspars savu bērnību atceras kā
pieraudātu asaru jūru. „Man nav kauns par to runāt, es, pieaudzis vīrietis varu
teikt, ka, stāstot par savām asarām, esmu laimīgs, ka šobrīd to visu aizstāj
prieks, kā arī par to, ka esmu šai pasaulē.”
Bērnība
Kaspars
ir piedzimis lielā- desmit bērnu ģimenē. „Saka, ka bērni ir lielākais dārgums,
atskatoties uz savu bērnību, es nevarētu teikt, ka jutos kā dārgums, drīzāk
jutos kā pamesls.” Kaspars ģimenes attiecības raksturo šādi: „Nu kas tad viņi
man par brāļiem un māsām, mums ir viena bioloģiskā māte, bet tēvi jau katram
savi.” Kaspars nievājoši izsakās par savu ģimeni, par atmiņām, jo spēcīgākās no
tām ir nosalis deguns, jo bija jāguļ uz cietas zemes, ausīs vēl aizvien atskan
pudeļu šķindēšana, bet briesmīgākais ir bijis tas, ka viņš nekad nav ticis
novērtēts, bet vienmēr juties pie kaut kā vainīgs. Kaspars daļu savas dzīves ir
pavadījis Alsungas bērnu namā. Tur nonācis, pateicoties skolotājai. „Mājās man
bija nelabvēlīgi apstākļi,” turpinot Kaspars saka, „es nebiju ģimenes bērns,
tai laikā, kad bērniem naktī bija jāguļ, man un maniem brāļiem un māsām bija
jādomā par to, ko mēs ēdīsim, tāpēc nācās arī zagt.” Bērnu namā viņš nonāca, jo
skolotāja pamanījusi, ka Kaspars mācību stundās vienmēr guļ. „Es bērnu namā
nenonācu tāpēc, ka man nebija vecāku, man bija, skaitās joprojām.” Kaspars
saka, ka tas nav skarbi teikts, jo tā ir dzīves patiesība: „Ir daudz dažādu
atziņu par to, kas ir mamma, mana mamma ir sieviete, kura laidusi mani pasaulē,
tas arī viss.” Kaspars bērnu namā nonāca 12 gadu vecumā, pats saka- „Kam tad es
tāds liels zirgs biju vajadzīgs.” Alsungas bērnu namā bija daudz bērnu, bieži
vien viņi savā starpā apspriedušies, vai vēlētos atrast savus vecākus. „Man
bija ļoti laba draudzene, meitene, kuru adoptēja un viņa savu dzīvi turpināja
Francijā, tiekamies vēl šodien, viņa ļoti vēlas atrast savus vecākus.” Kaspars
zina, kas ir viņa mamma, bet par tēva eksistenci tikai nojauš. „Viens it kā ir
pieteicies. Kaspars saka, ka viņam vairs nav svarīgi uzzināt, kurš tad īsti ir
viņa tēvs: „Ko tas manā dzīvē mainītu, varbūt vēl vienu, kas centīsies tikai
dabūt naudu no manis.” Viņš neuzskata, ka vārdi ir skarbi, jo tāda nu reiz ir
dzīves patiesība. Šovasar, uzpildot degvielu, Kasparu vēroja kāds vīrietis, pēc
kāda laika, pieejot Kaspar tuvāk, viņš jautāja: „Vai tu esi Markševics,”
Kaspars norādījis apstiprinoši, šis kungs vēlējies jau sen pateikt, ka viņš
pazīst viņa īsto tēvu, izskatā ļoti līdzīgs, uz mata kā šī kunga paziņa.
„Atceros, ka pajautāju viņam, un ko man tagad darīt,” kungs, protams, apstulba,
„man to nevajag, es gribu rūpēties par savu ģimeni, nevis pievērsties tiem,
kuriem es nerūpēju,” saka Kaspars.
„Esmu domājis par to,
ko es darītu, ja vienā jaukā dienā, man piezvanītu un pateiktu, ka manas mammas
vairs nav. To laikam teikt ir nežēlīgi, bet tā ir dzīves patiesība, ka es
nedarītu neko, iespējams, uzjundītu bērnības atmiņas, bet vienīgais, ko es
darītu- aiznestu ziedus.” To grūti iedomāties, bet, ja dzīvojot bērnu namā,
viņš juties labāk kā paša mājās.
Bāreņu
fonda priekšsēdētājs
Lai arī ir pagājuši
vairāk kā 10 gadu, kopš Kaspars ir pieaudzis un bērnu nams nav vairs viņa
mājas, viņš tomēr tālu nav paspējis aizskriet. „Šobrīd esmu ievēlēts par
Latvijas Bērnu bāreņu fonda priekšsēdētāju, man nav sāpīgi atgriezties, jo kurš
gan cits labāk saprastu šo bērnus, ja ne es, kurš pats apzinās, kas ir šī
pasaule.” Kaspara pienākumi šajā fondā ir palīdzēt šiem bērniem atrast jaunas
mājas, kā pats saka, atrast to mākoņa zelta maliņu, nepazaudēt dzīvesprieku un
dzīvē kaut ko sasniegt. „Cilvēki bieži vien pieņem nepareizus priekšstatus par
bērnu nama bērniem, uzskatot, ka šie bērni dzīvē neko nevar sasniegt, ka ir
bezmērķīgi, bez nākotnes, bet es ceru, ka šiem bērniem esmu piemērs tam, ka tas
tā nebūt nav.” Kaspars to nesaka velti, jo ir pazīstams dziedātājs un „uzlecošā
zvaigzne”, kad Latvija viņu iepazina pirms 12 gadiem, ieņemot godpilno pirmo
vieto Talantu fabrikā 4. Kaspars turpina muzicēt, un stāsta, ka pārsvarā
turpina uzstāties bērnu namos. „Tas man dod gandarījumu, ka
varu sniegt bērniem kaut nedaudz prieka, jo vismaz to es ar dziesmām viņiem
varu dot,” saka Kaspars. Runājot
par muzicēšanu, Kasparam ir ļoti tuva viņa komponētā dziesma- „Bērna sirds.”
Pirmie dziesmas vārdi ir šādi- „Vai Tu
zini kāpēc bērna sirds vēl raud?” Kaspars stāsta, ka šī dziesma atsauc atmiņā
bērnību, jo viņš vienmēr vēlējies mātes skaļās balss vietā dzirdēt šūpuļdziesmu.
„Laikam tāpēc mūzika man ir svarīga, es tajā izdzīvoju to, kas bērnībā pašam
trūcis.” Šo dziesmu viņš sarakstīja par godu savai pirmdzimtajai meitiņai
Paulai, bērni ir Kaspara dzinulis: „Ģimeniskums,
mīlestība, veselība, bērnība un bērns ir visskaistākais, ko katra ģimene var
vēlēties. Ja ikviens no mums savu ikdienas steigu uz mirkli apstādinātu, uz
visu noraudzītos ar bērna acīm, viss būtu daudz skaistāk.” Kaspara bērnības naids ir pāraudzis par lielu
mīlestību pret savu ģimeni un bērniem, „es nekad nenodarītu saviem bērniem to,
ar ko pats esmu saskāries, es dzīvoju
tikai pēdējos 12 gadus no savas dzīves, man viss vēl priekšā, tāpēc, ikdienas
satiekot bērnu nama bērnus, kuri man ir ļoti pieķērušies, es gribu viņiem
parādīt, ka viss var mainīties, ja paši to ļoti vēlas. Katrs atradīs savu
eņģeli.”
GUNTA KŪLA
Attēls ņemts no vietnes pluss.google.com