Caur darbu un lūgšanām
Brukna ir vieta, kas atrodas netālu no Bauskas. Nomaļa vieta, kur atrodas ārkārtīgi
skaista muiža. Šī muiža, no citām muižām Latvijā, ar kaut ko atšķiras. Varbūt
citur šādās ēkās ir izveidots muzejs, viesnīca vai skola. Taču Bruknas muižu
apsaimnieko mācītājs un cilvēki, kurus viņš vēlas atgriezt atpakaļ dzīvē. Šie
cilvēki sirgst no atkarības -kādam tas ir alkohols, kādam narkotikas, bet citam
cigaretes.
Bruknas muižā ir izveidots
rehabilitācijas centrs. Rehabilitācijas centra pamatā tiek palīdzēts cilvēkiem
ar alkohola vai narkotiku atkarību. Centrs balstās uz benediktiešu ordeņa
regulas diviem principiem―lūdzies un strādā. Ārstēšanas galvenie principi
- lūgšana un darba terapija ir izveidoti
pēc narkomānu kopienas “Senacolo” modeļa,
kas atrodas Bosnijā-Hercegovinā.
Darba pamatā, galvenokārt, ir Bruknas muižas
atjaunošana un uzturēšana. Kopiena uzskata, ka ar darba palīdzību un lūgsnām ir
iespējams sevi attīrīt un atgriezties atpakaļ dzīvē. Šobrīd bez muižas
atjaunošanas, kopienas dalībnieki ceļ arī baznīcu.
Kopienas dibinātājs un garīgais tēvs ir katoļu priesteris
Andrejs Mediņš. Interviju ar viņu sarunāt ir diezgan grūti. Saprotu gan no viņa paša , kā arī
no Bruknas muižas darbinieces, ka viņam nekad nesanāk uzturēties Bruknā ilgāk
par trim vai četrām dienām. Andrejs ir cilvēks, kurš nestāv uz vietas - viņam,
kā mācītājam ir jādodas uz dažādiem izbraukumiem gan pa Latviju, kā arī ārpus tās.
Kopienas iemītnieki viņu dēvē kā psihologu. Taču viņā
iezīmē arī citas īpašības – to, ka viņš ir ļoti godkārīgs, kā arī dažkārt var
būt pārāk stingrs. Dažiem no kopienas bija bail sniegt interviju tāpēc, ka
varētu pateikt kaut ko par daudz. Viņi baidās izteikt kaut ko sliktu par
kopienu. To uzzinot mācītājam, viņiem var sanākt nepatikšanas.
Es viņu satieku otrajā Bruknas apmeklējuma dienā. Tad nu gaidu
– vai nu tā ir, ka viņš būtu tāds, no kura būtu jābaidās? Un varbūt es
uzzināšu, kas ir tas, “ko var pateikt par daudz”? Arī šodien viņš ir ļoti
aizņemts, jo ik brīdi viņam zvana telefons vai jāuzņem kāds no ciemiņiem.
Viņš ir liela auguma vīrs, ar spēcīgu balss tembru. Mūsu
saruna notiek turpat muižas bibliotēkā. Viņš runā brīvi un savā sarunvalodā
izmanto slengus, piemēram, sačakarēts, pālī, u.c.
Andrejs Padomju laikos tika iesaukts obligātajā kara dienestā, kuras laikā
viņu aizsūtīja uz Afganistānu. Viņš stāsta: “Tā bija nemitīga cīņa par
izdzīvošanu un cerība kādreiz atgriezties mājās,” stāsta Andrejs. Viņš pat
vairākkārt ir bijis sašauts un ievainots.
Rehabilitācijas centru Andrejs izlēma izveidot tāpēc, ka atgriežoties
mājās, pēc Afganistānas, sastapies ar vienu patiesu dzīves realitāti: “Dzīvojot
Rīgā, redzēju tik daudz jauniešus, kuri nesaprot šo te dzīvesprieku, ko nozīmē būt
dzīvam.” Kontaktējoties ar šiem cilvēkiem, Andrejs saprata, ka viņiem ir lielas
problēmas ar ģimeni: “Viņi nejūtas mīlēti, gaidīti. Viņi labprātāk atrodas uz
ielas.”
Tāpēc Andrejs saprata, ka ir jāizveido vieta, kur šie cilvēki spētu mācīties
no jauna. Andrejs uzzināja par “Senacolo” dzīvības kopienas programmu, kura tiek pielietota atkarīgo ārstēšanai visā
pasaulē. Un sāka to pielietot pats. Pēc tam tika meklēta vieta, kur šo centru
izveidot. Atrada Bruknas muižu. “Sākumā tā nebija iespaidīga, Padomju laikā
šeit bija skola, pēc tam kūts. Visu iztīrījām un sākām šeit veidot centru,”
stāsta Andrejs.
Vienu brīdi kopiena uzņēma arī bērnus no bērnu nama. Taču atkārtot to
kopiena vairs nevēlas. Andrejs saka: “Tie ir pilnībā sačakarēti cilvēki. Viņam
ir šī te bāreņa domāšana - tātad es esmu bārenis un tātad man viss pienākas
tāpat. Un es esmu gatavs neko nedarīt.” Andrejs uzskata, ka pie tā ir vainojama
izglītības sistēma, jo nav iemācīts elementārs darba tikums. “Bāreņiem līdz 18
gadiem nav iemācīts, kā izmazgāt drēbes, nolobīt kartupeļus, sakārtot savu
istabu, jo kāds to visu laiku dara viņu vietā,” secina Andrejs.
Andrejs stāsta arī to, ka viņam strādāt ar cilvēkiem, kuri netic Dievam vai nevēlas viņam ticēt ir daudz vieglāk. Andrejs saka, ka viņi ir atvērtāki. “Pēc būtības sačakarēti ir tie, kas sevi uzskata par kristiešiem, tikai tāpēc, ka viņš ir kristīts vai iesvētīts. Bet viņam nav bijusi tāda dzīve, kas ir atbilstoši šim nosaukumam. Latvijas cietumi ir pilni ar kristītiem cilvēkiem, bet tas nenozīmē ka viņš ir kristietis,” uzsver Andrejs. Tā arī ir tā atšķirība ko mācītājs Andrejs cenšas šiem cilvēkiem iemācīt – to, ko nozīmē kristīts un ko nozīmē dzīvot kristīgu dzīves veidu.
Ikkatrā istabā ir ik pa Marijas statuetei, eņģelītim, Mākslas akadēmijas
studentu vai gleznotāju dāvinātajām gleznām. Muiža ir ļoti mājīga un
harmoniska. Tajā ir gan bibliotēka, gan lielā zāle, kur parasti notiek labdarības pasākumi,
istabas, kur izmitināt viesus un daudz atpūtas telpu. Šeit viss ir ļoti skaisti
un sakopti. Tas viss ir pateicoties
ziedojumiem, ko Bruknas kopiena saņem rīkojot labdarības koncertus, kā
arī par maksu uzņemot pārnakšņot tūristus. Arī muižas dārzs ir brīnumskaists.
Tas ir ierīkots, pēc Renesanses modeļa.
Kopienā šobrīd ir apmēram 20 cilvēku. Viens no viņiem ir arī invalīds, kas pārvietojas tikai uz ratiņ
krēsla. Ja viņam ir sarežģīti kaut kur nokļūt, piemēram, lejā pa trepēm uz
kapelu, tad viņam parasti palīdz kāds no kopienas.
Pēcpusdienā viņu atrodu virtuvē. Viņš tīra ķiplokus. Fonā skan mūzikas
ieraksts. Radio, televīziju, kā arī telefonu, kopienas dalībniekiem nav atļauts
izmantot. Intervijai viņš piekrīt, bet intervijas laikā uz jautājumiem sākumā
atbild diezgan strupi – “Jā!”; “Nē!”; “Jā, tā bija!”; utt. Viņš ir viens no
tiem, kas nevēlas, lai viņa vārds tiktu publiskots, tāpēc nosauc tikai savu
vārdu. Uzvārdu nē.
Viņš ir ļoti jauns. Arī ļoti smaidīgs. Viņam ir lielas dzidri zilas acis un
mugurā spilgti sarkans džemperis. Pamanu arī to, ka viņš pārsvarā strādā tikai
ar vienu roku, otra ir nolikta
atstatus. Ratiņ krēslā viņš ir traumas
dēļ. Lai kļūtu patstāvīgs no vecākiem, devies uz rehabilitācijas centru
Vaivaros. Taču pēcāk braukājis no viena centra uz otru. Ilgi nav sanācis
uzturējies vienā vietā, jo apmetoties ilgāk, valsts vairāk nav devusi
uzturēšanās līdzekļus.
Par Bruknas kopienu Jānis uzzināja no labākā drauga. Draugam šeit ir ļoti
paticis, kā arī izdevies tikt vaļā no savas atkarības. Jāņa atkarība ir
smēķēšana. Uz kopienu beigās devies tāpēc, lai nevis lielākā mērā tiktu vaļā no
smēķēšanas, bet ,lai uzzinātu kā šeit viss notiek. Jānis stāsta: “Tas bija
netīšām. Vienkārši Jelgavā biju autoostā, ieraudzīju Bauskas autobusu un pēkšņi
radās spontāna ideja, ka varētu atbraukt.” “Tā arī ir, ka šeit ir interesanti.
Katra diena ir mazliet savādāka,” nosmej
Jānis.
Pārsvarā viņš tiek nolikts pie darbiem virtuvē. Jānis gatavo ēst, gan
priekš kopienas, gan priekš viesiem, tīra virtuves iekārtas, šķiro kartupeļus
un citus dārzeņus. Laukā šad tad arī iedod kaut ko padarīt, bet reti.
Bruknā bieži notiek dažādi labdarības koncerti. Visplašākais tiek
organizēts vasarā – “Uzcel savu baznīcu!”, kad ierodas Latvijas vislielākās
slavenības – koris “Kamēr”, Renārs Kaupers, Aija Andrejeva, “Putnu Balle” u.c.
No saziedotajiem līdzekļiem tiek celta baznīca, kuru ceļ kopienas dalībnieki.
Jānis stāsta, ka nesen arī bijis koncerts. “Vienu dienu uz šejieni bija
atskrējis Kaupers un puisis no “Kino mānijas,” neatceroties otra mūziķa vārdu,
smejas Jānis. “Vakarā uztaisīja privāto koncertiņu. Bija sarunājuši pirtī
nopērties, bet, lai tiktu pirtī viņi dabūja baznīcai mūrēt akmeņus. Puišiem
spēks kaulos ir,” smej Jānis.
Bruknas kopiena uzņem neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Lūgties –
katram tas nozīmē kaut ko citu. Ir cilvēki, kas ir ar pārliecību par to, ka
Dievs eksistē. Ir arī cilvēki, kas Dievu lūdz pienākuma pēc, jo tādi ir Bruknas
kopienas noteikumi. Lūgšanas notiek katru rītu pēc sešiem, septiņos vakarā, kā
arī pirms katras ēdienreizes. Uz lūgšanām ir jāierodas obligāti, tieši tāpat,
kā uz rīta peldi Bruknas muižas dīķī. Dīķi ir jāpeld visu gadu, neatkarīgi no
tā kāds ir gadalaiks.
Kopienā ir arī sievietes. Šogad to ir daudz vairāk nekā iepriekšējos gadus.
Divas meitenes ir noliktas pie kartupeļu šķirošanas. Vienu sauc Lolita, otru
Irina. Uzvārdus nesaka.
Pirmā sāk runāt Lolita. Viņa stāsta to, ka tā, kas uzzināja Bruknas muižas
koordinātes bija viņas meita. Viņas meita bija par viņu satraukusies, dzīvojusi
Jaunzēlandē, un lai zinātu, ka Lolita Latvijā ir drošās rokās, izlēma viņu
aizsūtīt uz šejieni. Lolita arī tam piekrita.
Dievam Lolita tic, bet pārceļoties uz šejieni, viņu ir biedējusi tieši
katoļu ticība: “Nezinu kāpēc, bet man viņa liekas tāda strikta un manuprāt, tai
kaut kas tur nav kārtībā. Tāpat celibāts - to neizdomāja Dievs! To izdomāja
cilvēki! Un cik klausies, Romā, visi tie pedofili un priesteri!” Viņa tic, ka
darba terapija viņai palīdzēs: “Ja es kaut ko uzņemos, tad es eju līdz galam!”
Savukārt otra sieviete nāk no Latgales. Viņai par kopienu pastāstīja
kaimiņiene. Irina visgrūtāk bija pierast pie kopienas režīma - iet uz kapelu,
lūgt Dievu. “Nekad nebija tā darīts dzīvē,” saka Irina. Sākusi dzert tāpēc, ka
ģimenē sākušas dažādas problēmas, viena no tām ir bijusi vīra nāve. “Daudz
draugu, daudz darba, skaisti šeit, visa kā šeit ir, bet vienalga - trūkst
māju,” saka Irina. Kopienā ir jānodzīvo vismaz divi gadi. Atgriezties pie
bērniem viņa nevar. “Nav jau viņi nekādi bagātnieki. Īrē mazu dzīvoklīti.
Vecenei nav vietas,” smejas Irina.
Uzrunāju puišus pie nepabeigtās baznīcas. Darbi rit uz priekšu. Divi zāģē
ķieģeļus, divi ir nolikti pie betona maisīšanas un atlikušie viens otram padod
ķieģeļus no pirmā stāva uz nākamo. Darbu viņi dara smejoties viens par otru un
apsaukājoties, piemēram, uzsaucot: “Resnais, nāc šurp”, “Vergturi!”,”Skuķi!”utt.
Prasu, kurš būtu gatavs intervijai. Neviens patvaļīgi negrib nākt, tikai
norāda uz citiem. Viens no kopienas iemītniekiem smejoties norāda uz savu
kolēģi: “Re, meitene stāv, intervējat viņu!” “Šīs meitene” arī pie manis drošā
solī atnāk. Tas mani izbrīna, jo iepriekšējie nebija tik paļāvīgi. Jau pēc manis
pirmā uzdotā jautājuma, viņš pats sāk visu atklāti stāstīt.
Viņu sauc Aigars Caune. Bruknā ir jau otro reizi. Pirms tam aizgājis tāpēc,
ka sastrīdējās ar mācītāju. Par ko, to viņš īsti nevēlas atklāt. Dzīvē nav saskāries
ar lielām problēmām, lai sāktu dzert. Kā viņš pats smejoties uzsver: “Man pat
šķiet, ka es esmu dzīvojis tādu vieglu dzīvi.” Arī alkohols pats par sevi viņam
nemaz nav šķitis garšīgs: “Es nezinu kur ir tā sakne, kāpēc sāku dzert, es pats
to nevaru atrast. Tagad dzīve ir nodzīvota un ar sekām ir jāsamierinās.” Ar
savu atkarību viņš cīnās visu savu mūžu. Tas jau sākās vidusskolas laikā, kad
viņš diskotēkās strādāja par dīdžeju. Aigars arī atceras, ka strādājot Padomju
laikos, kolhozā, iedzert tā esot bijusi parasta lieta: “Tā bija ikdiena.
Īstenībā tur bija tāds uzskats- Kas tu par vīru, ja tu nedzer?” Viņš pats
atklāti nevēlas neko novelt uz iepriekšējo valsts iekārtu un uzskata, ka tomēr viss
ir atkarīgs galvenokārt no sevis paša.
Aigars atklāj, ka šī tomēr nav tā vieta, kur viņš vēlas šobrīd būt, bet tā
kā viņam nav nekur, kur dzīvot, tad šī šobrīd ir vienīgā vieta, kur palikt.
Aigars saka: “Es no šejienes varu aiziet prom jebkurā brīdī. Bet mani atturēja
tas, ka man vienkārši nav kur iet. Man nav tāda gala mērķa, kur es varētu
apstāties.” Ir bijušas reizes, kad viņš savu dzīvi ir sakārtojis, bet līdzko
aizmirst, kā ir kad iedzer, tad atkal pakļaujas atkarībai. “Es tomēr ticu un
ceru, ka pie kaut kādas daudz maz cienīgas dzīves es spēšu atgriezties. Protams,
bez tās cerības nebūtu jēgas vispār,” uzsver Aigars.
Sevi saukt par alkoholiķiem nevienam no viņiem nav kauns. To viņi
atspoguļo, gan ar patiesiem stāstiem par sevi, gan ar humoru. Beidzu interviju
ar Aigaru un atgriežos atpakaļ pie baznīcas. Jautāju puišiem: “Kas jūs visi pēc
profesijām esat bijuši iepriekš, pirms te nonācāt?” Garais atbild: “Dzērāji.”
Puisis no Mērsraga smejoties lībiskajā dialektā atbild: “Stāvējām pie “Maximas”
un aplaupījām pilsoņus. Kā iet iekša tā uzpras
smēķ, kā iet laukā, tā aliņ.” Un
viņi visi kopā gardi smejas.
Tādi ir daudz, kas ir izgājuši šo terapiju. Tēvs Andrejs stāsta, ka viņi
pat mēģina šai vietai palīdzēt turpmāk, lai arī nākošie spētu tikt galā ar savu
atkarību. Viņš saka, ka palīdzēt nevar jebkuram, tikai tiem, kuri to vēlās.
“Mēs nevaram padarīt cilvēku laimīgu, ja viņš pats to nevēlas,” piebilst tēvs
Andrejs.
Attēls: kasnotiek.lv
Simona Marta Kārkliņa