Īsa pamācība tiem, kuri grib atklāt!
Pašlaik
ir rudens, reizēm ir pavisam drēgns, mitrās lapas uz zemes ir slidenas. Bet
viņi iet. Vasarā bija vēsākas dienas, bija arī tādas, kurās pilsētā daudziem
nācās meklēt ēnu. Arī tad viņi gāja. Mēs nezinām kāda būs ziema, tomēr
izturīgākie no viņiem ies. Pavasarī? Viņi noteikti ies. Stāsts par tiem, kuri
meklē piedzīvojumus ejot, skrienot, lecot, rāpjoties. Pārgājieni, bet
būtiskāk - viņi, tie, kas piedalās,
izdomā, atrod laiku un iet.
Viņi,
tie ir jaunieši no sporta komandas ‘’Dzērvene’’. Viņi ne tikai rīko
pārgājienus, bet arī orientēšanās sporta pasākumus, skriešanas pasākumus, kā
arī koptreniņus. Šoreiz gan par to staigāšanu.
Pēdējais pasākums – pārgājiens
Laiks – 31.10. – 01.11.
Maršruts – Kākciems – Kangaru kalni – Ogre
Dienas – 2
Kilometri – 38
Konkrētā pārgājiena organizatori – Artūrs, Kristīne un
Ivans ir tie, kas izdomā maršrutu. Tas nozīmē iziet visus 38 kilometrus, lai
zinātu, ka nav bīstamas vietas, ir izejamas vietas, nav šķēršļu. Jāsaplāno arī
pauzes, tie ir atpūtas brīži, kā arī laiks, kas paredzēts ēšanai. Grūtāk ir
tad, ja piedalās gājēji no malas. Tas nozīmē, ka tad nāksies piemērot maršrutu
gan tiem, kas ir sportiski, gan tiem kas tādi nav. Šis bija viens no tādiem
pārgājieniem. Piemērot maršrutu gan noieto kilometru, gan arī ceļa veidu ziņā.
Tā, lai sportistiem arī ir interesanti, bet, lai tie, kam nav tik liela
pieredze spētu turēt līdzi.
Rīkotāji arī min, ka pēdējā laikā pārgājienos īpaši
populāri sāk palikt uzdevumi, sacensības. Respektīvi – klāt pārgājienam, citi
sporta, izturības vai loģikas pārbaudījumi. Šis bija viens no tādiem pārgājieniem. Un, ja
tādā pārgājienā piedalās cilvēki ar dažādu izturības pakāpi, tad arī stafetes
jāpiemēro katram. Bet, kā nosmej paši pārgājiena vaininieki – izdarāms tas ir!
Gan jau vienam vai otram nepatiks, bet lielāko daļu apmierināt ir iespējams.
Ļoti svarīgi ir ‘’noķert’’ labu laiku. Labs laiks
pārgājienu cilvēkiem asociējas ar laiku bez lietus. Šoreiz ir paveicies – ir
saulains un oktobra beigām – silts laiks, pēc celsija deviņi grādi.
Maršruts sākas no kāda pagalma Kākciemā, kur
organizatore Kristīne atvēlēja gājējiem savu māju viņu mantu nolikšanai un arī
nakšņošanai. Reizēm pat izturīgākie gājēji drēgnos rudeņos izvēlās gulēt
iekštelpās, nevis teltī kaut kur mežā vai laukā.
Pirmais ceļa posms, kas ved ārā no Kākciema un ved
tālāk gar Ropažiem ir zemes ceļš. Tas ir plats, viegli ejams, ved garām mājām.
Tāpat arī šoseja. Tādi ir pirmie desmit kilometri. Līdz pirmajai sporta
pārbaudei, kas nu jau notiek mežā. Tā tiek apvienota ar pauzi.
Uzdevums – četriem komandas dalībniekiem ir ar kopā
sasietām kājām jāveic 200 metru garš posms līdz galapunktam. Tomēr tas ir
izcirst mežs pa kuru jāpārvietojas.
Pēc stafetes ēdiens un tad, kā saka, rīkotājs Ivans –
‘’pārgājiens nav sācies, tas sākas tagad’’.
To puisis saka, jo turpmākais ceļš ir ‘’pa kalniem un pa lejām’ jeb
sasniegti Kangaru kalni un mežs ap tiem.
Te, nu, var rāpties pāri nocirstiem kokiem un staigāt
pa mīkstām sūnām, kurās var ienirt krietni pāri potītei. Līdz nākamajai pauzei
un uzdevumam.
Uzdevums – komandās notiek orientēšanās spēle. Ir
vairākas komandas – katrai savs punkts, kurā jānonāk pēc iespējas ātrāk un
izmantojot zīmētu karti. Ir vēl viens punkts, kurš visām komandām ir kopīgs.
Pēdējo, kopējo punktu drīkst sākt meklēt tikai, kad komandas atradušas savus
atsevišķos mērķus.
Pēc
uzdevuma liela pauze, jo tālāk būšot ļoti grūti. Tā vismaz rīkotāji. Jā, tālāk
ceļš ved paralēli purvam – grūti ejam, daudz strautiņu un dubļainu vietu. Un
kalns, kurā jāiet augšā pa slidenām rudens lapām un tāpat arī jātiek lejā otrā
pusē. Skats gan fantastisks, tā gan visiem dalībniekiem šķiet. Līdz ir nākamais
uzdevums, šoreiz bez pauzes.
Uzdevums – pa nogāzi tajās pašās komandās jātiek līdz
noteiktam posmam, apmēram 200 metru attālumā. Tikai viens komandas loceklis
nedrīkst pārvietoties pats.
Tālāk tā pati šoseja, zemes ceļš līdz mājām. Tikai,
nu, jau stipri īsāks posms, jo 10 kilometri noieti pa mežu. Gandrīz pie mājām,
jeb pāris kilometru attālumā pēdējais pārbaudījums.
Uzdevums – necaurspīdīgā auduma maisā ir 25
priekšmeti. Piemēram, monēta, čiekurs, pildspalvas uzgalis. Komandai ar tausti
jāuzmin pēc iespējas vairāk. Katram komandas dalībniekam atvēlēta minūte
minēšanai, atkārtotie priekšmeti netiek pieskaitīti.
Atlikušo posmu sanāk mērot tumsā, bet tāpēc jau domāti
lukturīši, kurus var piestiprināt pie galvas. Ļoti daudzi dalībnieki sāk
dziedāt. Viens no gājējiem atzīst, ka diez vai būtu nogājis visu posmu, ja
nebūtu varējis dziedāt. ‘’Es reāli turējos pie dziesmas,’’ tā viņš.
Rīkotāji uzsver, ka katra paša ziņā ir tas – kā nakti
pavadīs. Tomēr, ja diena tik aktīvi pavadīta un nākamajā jānoiet vēl 12
kilometri, ieteicams atpūsties.
Nākamajā dienā celšanās notiek apmēram pulksten 10:00.
Ceļš pa šoseju un zemes ceļiem līdz
Ogrei. Tāpat tiek mesti loki pa mežiem. Otrā diena ir tā diena, kad ne vienam,
pat organizatoriem vairs nav bail nobīdīties no grafika. Tā, lūk, tiek veidots
vidusmēra pārgājiens.
Mugursoma – galvenais, lai tā būtu panesama, tāpēc
jāizvērtē, ko patiešām ņemt. Ūdens, vēlams negāzēts, jo slāpes ir liels
traucēklis. Ēdiens, kurā ir gana proteīnu un tauku, lai būtu enerģija visam
pārgājiena laikam. Līmlente – tā vienkārši noderot vienmēr. Maiņas zeķes un
iespējams pat apavi, jo var gadīties saplēst, samērcēt vai pazaudēt. Kāds lieks
apģērba gabals, ja, nu, nepieciešama maiņa. Ja nav pārliecība par
laikapstākļiem – lietusmētelis. Kompass, ja ar to māk apieties. Noder arī
aptieciņa – tabletes pret sāpēm, plāksteri, marle. Tāpat noder arī kabatas
nazi.
Lasītāj, Tu esi gatavs pārgājienam arī šajā rudens
laikā. Veiksmi!
Linda Jace