Īsa pamācība tiem, kuri grib atklāt!

Pašlaik ir rudens, reizēm ir pavisam drēgns, mitrās lapas uz zemes ir slidenas. Bet viņi iet. Vasarā bija vēsākas dienas, bija arī tādas, kurās pilsētā daudziem nācās meklēt ēnu. Arī tad viņi gāja. Mēs nezinām kāda būs ziema, tomēr izturīgākie no viņiem ies. Pavasarī? Viņi noteikti ies. Stāsts par tiem, kuri meklē piedzīvojumus ejot, skrienot, lecot, rāpjoties. Pārgājieni, bet būtiskāk  - viņi, tie, kas piedalās, izdomā, atrod laiku un iet.

Viņi, tie ir jaunieši no sporta komandas ‘’Dzērvene’’. Viņi ne tikai rīko pārgājienus, bet arī orientēšanās sporta pasākumus, skriešanas pasākumus, kā arī koptreniņus. Šoreiz gan par to staigāšanu.

Pēdējais pasākums – pārgājiens

Laiks – 31.10. – 01.11.

Maršruts – Kākciems – Kangaru kalni – Ogre

Dienas – 2

Kilometri – 38

Konkrētā pārgājiena organizatori – Artūrs, Kristīne un Ivans ir tie, kas izdomā maršrutu. Tas nozīmē iziet visus 38 kilometrus, lai zinātu, ka nav bīstamas vietas, ir izejamas vietas, nav šķēršļu. Jāsaplāno arī pauzes, tie ir atpūtas brīži, kā arī laiks, kas paredzēts ēšanai. Grūtāk ir tad, ja piedalās gājēji no malas. Tas nozīmē, ka tad nāksies piemērot maršrutu gan tiem, kas ir sportiski, gan tiem kas tādi nav. Šis bija viens no tādiem pārgājieniem. Piemērot maršrutu gan noieto kilometru, gan arī ceļa veidu ziņā. Tā, lai sportistiem arī ir interesanti, bet, lai tie, kam nav tik liela pieredze spētu turēt līdzi.

Rīkotāji arī min, ka pēdējā laikā pārgājienos īpaši populāri sāk palikt uzdevumi, sacensības. Respektīvi – klāt pārgājienam, citi sporta, izturības vai loģikas pārbaudījumi.  Šis bija viens no tādiem pārgājieniem. Un, ja tādā pārgājienā piedalās cilvēki ar dažādu izturības pakāpi, tad arī stafetes jāpiemēro katram. Bet, kā nosmej paši pārgājiena vaininieki – izdarāms tas ir! Gan jau vienam vai otram nepatiks, bet lielāko daļu apmierināt ir iespējams.

Ļoti svarīgi ir ‘’noķert’’ labu laiku. Labs laiks pārgājienu cilvēkiem asociējas ar laiku bez lietus. Šoreiz ir paveicies – ir saulains un oktobra beigām – silts laiks, pēc celsija deviņi grādi.

Maršruts sākas no kāda pagalma Kākciemā, kur organizatore Kristīne atvēlēja gājējiem savu māju viņu mantu nolikšanai un arī nakšņošanai. Reizēm pat izturīgākie gājēji drēgnos rudeņos izvēlās gulēt iekštelpās, nevis teltī kaut kur mežā vai laukā.

Pirmais ceļa posms, kas ved ārā no Kākciema un ved tālāk gar Ropažiem ir zemes ceļš. Tas ir plats, viegli ejams, ved garām mājām. Tāpat arī šoseja. Tādi ir pirmie desmit kilometri. Līdz pirmajai sporta pārbaudei, kas nu jau notiek mežā. Tā tiek apvienota ar pauzi.

Uzdevums – četriem komandas dalībniekiem ir ar kopā sasietām kājām jāveic 200 metru garš posms līdz galapunktam. Tomēr tas ir izcirst mežs pa kuru jāpārvietojas.

Pēc stafetes ēdiens un tad, kā saka, rīkotājs Ivans – ‘’pārgājiens nav sācies, tas sākas tagad’’.  To puisis saka, jo turpmākais ceļš ir ‘’pa kalniem un pa lejām’ jeb sasniegti Kangaru kalni un mežs ap tiem.

Te, nu, var rāpties pāri nocirstiem kokiem un staigāt pa mīkstām sūnām, kurās var ienirt krietni pāri potītei. Līdz nākamajai pauzei un uzdevumam.

Uzdevums – komandās notiek orientēšanās spēle. Ir vairākas komandas – katrai savs punkts, kurā jānonāk pēc iespējas ātrāk un izmantojot zīmētu karti. Ir vēl viens punkts, kurš visām komandām ir kopīgs. Pēdējo, kopējo punktu drīkst sākt meklēt tikai, kad komandas atradušas savus atsevišķos mērķus.

Pēc uzdevuma liela pauze, jo tālāk būšot ļoti grūti. Tā vismaz rīkotāji. Jā, tālāk ceļš ved paralēli purvam – grūti ejam, daudz strautiņu un dubļainu vietu. Un kalns, kurā jāiet augšā pa slidenām rudens lapām un tāpat arī jātiek lejā otrā pusē. Skats gan fantastisks, tā gan visiem dalībniekiem šķiet. Līdz ir nākamais uzdevums, šoreiz bez pauzes.

Uzdevums – pa nogāzi tajās pašās komandās jātiek līdz noteiktam posmam, apmēram 200 metru attālumā. Tikai viens komandas loceklis nedrīkst pārvietoties pats.

Tālāk tā pati šoseja, zemes ceļš līdz mājām. Tikai, nu, jau stipri īsāks posms, jo 10 kilometri noieti pa mežu. Gandrīz pie mājām, jeb pāris kilometru attālumā pēdējais pārbaudījums.

Uzdevums – necaurspīdīgā auduma maisā ir 25 priekšmeti. Piemēram, monēta, čiekurs, pildspalvas uzgalis. Komandai ar tausti jāuzmin pēc iespējas vairāk. Katram komandas dalībniekam atvēlēta minūte minēšanai, atkārtotie priekšmeti netiek pieskaitīti.

Atlikušo posmu sanāk mērot tumsā, bet tāpēc jau domāti lukturīši, kurus var piestiprināt pie galvas. Ļoti daudzi dalībnieki sāk dziedāt. Viens no gājējiem atzīst, ka diez vai būtu nogājis visu posmu, ja nebūtu varējis dziedāt. ‘’Es reāli turējos pie dziesmas,’’ tā viņš.

Rīkotāji uzsver, ka katra paša ziņā ir tas – kā nakti pavadīs. Tomēr, ja diena tik aktīvi pavadīta un nākamajā jānoiet vēl 12 kilometri, ieteicams atpūsties.

Nākamajā dienā celšanās notiek apmēram pulksten 10:00.  Ceļš pa šoseju un zemes ceļiem līdz Ogrei. Tāpat tiek mesti loki pa mežiem. Otrā diena ir tā diena, kad ne vienam, pat organizatoriem vairs nav bail nobīdīties no grafika. Tā, lūk, tiek veidots vidusmēra pārgājiens.

Mugursoma – galvenais, lai tā būtu panesama, tāpēc jāizvērtē, ko patiešām ņemt. Ūdens, vēlams negāzēts, jo slāpes ir liels traucēklis. Ēdiens, kurā ir gana proteīnu un tauku, lai būtu enerģija visam pārgājiena laikam. Līmlente – tā vienkārši noderot vienmēr. Maiņas zeķes un iespējams pat apavi, jo var gadīties saplēst, samērcēt vai pazaudēt. Kāds lieks apģērba gabals, ja, nu, nepieciešama maiņa. Ja nav pārliecība par laikapstākļiem – lietusmētelis. Kompass, ja ar to māk apieties. Noder arī aptieciņa – tabletes pret sāpēm, plāksteri, marle. Tāpat noder arī kabatas nazi.

Lasītāj, Tu esi gatavs pārgājienam arī šajā rudens laikā. Veiksmi!

Linda Jace

Skolotāja, kuru pieprasa

Jau brīdī, kad mēs apsēžamies un sākam sarunu, pie viņas atskrien bērni prasīt paskaidrojumus par novērtētajiem darbiem vai atkal pārprasīt kaut ko par jauno mācību vielu. Tā ir matemātikas skolotāja pie kuras skolēni vēlas mācīties, lai gan tā ir reta parādība, kad astoņdesmitgadīgu skolotāju pieprasa skolēni. Šo skolotāju sauc Anna Gustava. Tā ir kundze, kura jau kā 63  gadus strādā par matemātikas skolotāju. Viņā vēl joprojām virmo enerģija un patriotiskais gars, kuru viņa cenšas ieaudzināt jebkurā savā skolniekā. Viņa ir cilvēks, kura nebaidās no tā, ko saka, jo viņai ir savs viedoklis, gan par politiku, gan par Latvijas izbraucējiem, gan par cilvēkiem, kas sūkstas par savu valsti.

Viņa ir liela savas valsts patriote, kā pati saka: “Neiedomājama.” Tas ir redzams it visur, gan uz galda atstātajās karoga krāsas svecēs, par to liek manīt arī dažos grāmatu plauktos izliktie latviešu dzejnieku darbi, ieslēgts “Latvijas Radio 1” un pie sirds vienmēr pieliktais valsts karodziņš. Arī Latvijas dzimšanas diena ir vienīgie svētki, kurus matemātikas skolotāja svin. Tie, kā viņa saka, viņai nozīmē visu: “Tie ir mani vislielākie svētki un vienīgie svētki, kurus es atzīstu par īstiem svētkiem.”

Sava valsts patriote viņa ir bijusi visu savu mūžu.  Nacionāliste, kā viņa saka, viņa ir bijusi vienmēr. Skolotāja Gustava ir bijusi Latgales priekšpilsētas Tautas Frontes vadītāja. Visu laiku viņa ir gājusi pret Padomju varu un nevienu brīdi viņa tai nav izdabājusi: “Padomju iekārtai es nekad nelocījos, es mīlēju tikai savu Latviju.”

Viņas bijusī audzēkne Zane Bunere stāsta: “Laikā, kad viņai bija sava audzināmā klase, viņi, manuprāt, bija vienīgie, kas pilnīgi visos valsts svētkos bija saposušies - meitenes kleitās un visi puiši uzvalkos. Viņi viennozīmīgi ieaudzināja viņos patriotismu, cieņu pret savu valsti.” 

Māris Skunstiņš Rīgas 25.vidusskolā mācījās no 5. līdz 12.klasei. Viņš ar prieku atceras astotās klases pirmo septembri, kad viņu un viņa klases biedrus skāra patīkamas pārmaiņas - Anna Gustava kļuva par viņu matemātikas skolotāju un klases audzinātāju. Māris saka: “Es no visas sirds varu teikt to, ka Anna Gustava ir labākā skolotāja kāda man jebkad ir bijusi.”  Pirms tam viņš par skolotāju Gustavu bija dzirdējis daudz un dažādus viedokļus - tie, kas pie viņas mācījās, vai reiz bija mācījušies, teica visu to labāko, taču tie, kas skolotāju Gustavu bija satikuši tikai garajos skolas gaiteņos nezināja ko atbildēt, vai arī izteica visdažādākās domas par to, kāda viņa īsti ir. Māris tobrīd domāja: “Tad nu es nezināju kā būs, jo viedokļu bija daudz un prāts pārpildīts ar dažnedažādiem pieņēmumiem.” Skolotāja Gustava, Māra klases audzinātāja, bija kā otrā mamma. Māris stāsta: “Matemātikas pasniegšanas veids bija saprotams ik vienam, pat tiem, kas reiz teica: “Es nesaprotu matemātiku, tas nav priekš manis.” Skolotāja spēja pārliecināt visus un pierādīt šķietami neiespējamo.”

Strādāt par matemātikas skolotāju viņa izvēlējās tāpēc, ka viņas ģimenē ir tikai matemātiķi. Viņas tēvs līdz Pirmajam pasaules karam ir studējis Tērbatas Universitātē. “Tā ir ārkārtīgi skaista profesija. Tā man ļoti patīk. Ja es dzīvotu astoņus vai desmit mūžus es vienmēr strādātu par skolotāju, vienmēr mācītu matemātiku un vienmēr strādātu ar jauniešiem vidusskolā, jo viņi ir jauni un skaisti.” Lai kļūtu par labu skolotāju, Gustava stāsta, ka ir nepieciešama gudra galva, neatlaidība, darba mīlestība un ir ļoti jāmīl bērni: “Viņos ir jāsaskata cilvēki. Ja viņi tiek rāti, tad viņi ir jārāj ar mīlestību.”

Annas Gustavas matemātikas stundas neviens skolnieks nedrīkst traucēt, kā arī kāpt viņai uz galvas. Neviens skolnieks nekādā gadījumā nedrīkst traucēt arī citiem bērniem, kā arī pašam ir jāstrādā līdzi: “Man tādu problēmu nav. Klasē es esmu kungs un pavēlnieks. Man ir jāizaudzina Latvijas patrioti, jo valsti var mīlēt tikai cilvēks, kas mīl strādāt. Un cilvēks, kas mīl strādāt, var nopelnīt un to valsti sākt traki mīlēt. Valsti jau nīst tie, kuriem nekā nav.”

Laikā, kad skolotāja Gustava rakstīja iestājeksāmenā eseju literatūrā viņa tur ir dabūjusi ļoti labu atzīmi, bet tā vai tā izvēlējās matemātiku: “Mani aizsauca uz dekanātu un saka: “Meitenīt, vai tu esi izvēlējusies pareizo? Tev ir kolosāls sacerējums!” Es teicu: “Esmu, esmu izvēlējusies.“ Tā man vienmēr ir likusies ārkārtīgi viegla un skaidra un galvenais, ka viņā nebija jāmelo, jo Padomju varai nebija jādod tai nodevas.”

Annai nekad nav nācis prātā strādāt citā profesijā: “Es naudas dēļ nestrādāju, es strādāju idejas vārdā.” Tas, ka skolotājiem ir mazas algas skolotāju Gustavu nemaz neiespaidojot: “Par bagātu cilvēku uzskata to, kuram pietiek.”

Arī Lita Visore atceras to, cik skolotāja ir bijusi stingra, patriotiska, sirsnīga un to, kā viņa visā nodevās līdz pēdējam. Tas visnepatīkamākais esot bijis tas, ka viņas klasei, kura nebija matemātikas klase, mazo stundu skaitu dēļ bija divas reizes nedēļā jāiet uz nulltajām stundām, kas sākās plkst. 6.50. Taču visspilgtāk viņai atmiņā ir palicis tas, kādu iesauku viņa iedeva viņas klasei: “Katru rītu viņa mūs iepriecināja ar vārdiem – “Nu, rādiet mājas darbus, cālīši.”

Skolotāja Gustava ir izdevusi piecas matemātikas grāmatas. Pašreiz viņas tās lieto mazāk, jo ir pamainījusies programma. Tagad tās vairāk palīdz, kā palīglīdzekļi, nevis, kā mācību grāmatas. Skolotāja atzīstas, ka Latvijas Universitātes fizikas un matemātikas fakultāte vienu grāmatu novērtēja par pašu labāko grāmatu vidusskolai. Šobrīd jaunu grāmatu viņa vairs negrib izdot: “Nē, tagad negribas gan, jo grāmatu jau ir tik daudz un pietiekami labas.”

Kristīnei Rozei skolotājas Gustavas attieksme šķita stingra un prasīga, bet dziļi sevī viņa saprata, ka tā nav tikai matemātika, tā ir disciplīna. “Es vienmēr atcerēšos Annas Gustavas lielo mīlestību un patriotismu pret Latviju. Karogu, kas valsts svētkos karājās pie sienas, svecītes un karoga lentīti skolotājai pie krūtīm,” piebilst Kristīne. Laikam ejot, Kristīne saprata, ka visi tie vārdi, ko skolotāja teica, kas visiem tik ļoti nepatika un dažbrīd izraisīja nepatiku pret viņu bija patiesi. Dažreiz ļoti skarbi, bet tajos bija taisnība. “Anna Gustava vienmēr runā to, ko domā un nebaidās par savu viedokli, un par to es viņu arī cienu. Viņa vienkārši ir cilvēks no citas paaudzes, tāpēc mēs jaunie nekad viņu līdz galam nevarējām saprast, jo nebijām piedzīvojuši tādu audzināšanu,” saka viņas bijusī skolniece Kristīne.

Kundze, kurai jau ir vairāk kā 80 gadu, sāk stāstīt par savām atmiņām. Par to, kā četrdesmitajā gadā ienāca krievu armija. Viņai šīs atmiņas uzdzen dusmas, kas ļoti labi ir dzirdams viņas paaugstinātajā balss tembrā un spilgtajās acīs.

Viņa stāsta par to, kā pēc krievu armijas ienākšanas ir izmainījusies Latvija, to, kā, pēc viņas domām, imigranti ir  nogremdējuši Latvijas kultūru, gan sadzīves kultūru, gan savstarpējo attiecību kultūru. “Tagadējie krievvalodīgie, viņi jau drusku ir pielaikojušies mums, viņi ir mainījuši savu kultūru uz labo pusi, bet mēs esam pamainījuši uz slikto pusi,” piebilst skolotāja.

Tolaik, stāsta skolotāja, Latvijā ienāca ļoti nabadzīgi krievu pulki un tobrīd visi esot teikuši: “Šie utainie nāk izēst Latviju!’’ Skolotāja stāsta: “Padomju iekārtā viņi bija nodzīvojušies līdz pēdējai nabadzībai. Latvija bija ļoti bagāta tajā laikā, pirms kara. Viņi nāca laimi meklēt un ieperinājās pie mums, gan mūsu dzīvokļos, visur. Bet ar ko latvieši, kas aizbrauca uz Lielbritāniju un Īriju, ar ko viņi ir labāki? – tādi paši.”

Padomju laikos skolotāja Gustava arī nebija zaudējusi patriotismu pret Latviju. Tos laikus viņa atceras ar skumjām un naidu: “Man nebija nekādu tiesību. Ja es pateicu kādu vārdu pretī, tad man bija jāiet uz “čeku” atskaitīties. Es biju sadomājusi tādas anekdotes, kas Padomju iekārtai nepatika. Absolūta nebrīvība. Burtiski sakot – mēs dzīvojām aiz dzelzs priekškara.” Šobrīd, kā viņa stāsta, viņa labi pelna, ļoti labi dzīvo, ir atguvusi vecāku īpašumus. “Man ir ļoti labi. Es jūtos lieliski savā valstī,” ar lepnumu norāda skolotāja Gustava.

Viņa neatzīst to, ka daudzi ir devušies prom no Latvijas. Visi tie, kas ir aizbraukuši prom, viņa uzskata par laimes meklētājiem, kas negrib strādāt un cīnīties uz vietas. Skolotāja Gustava pati uzsver: “Mans teiciens ir tāds - Ja čakli cilvēki, tad bagāta valsts, ja bagāta valsts, tad čakli cilvēki.”

Skolotājai Gustavai ļoti agrā vecumā nomira mamma. Viņi bija palikuši seši bērni. Trīs vecākie bērni, kas gāja skolā un trīs pavisam maziņi bērni, kas pavadīja vel laiku mājās. Viņa stāsta par situāciju, kad vecākais  brālītis atnāca mājās un sacīja: “Tēti, mums būs brīvpusdienas, tāpēc, ka mammīte ir nomirusi.” Un tēvs to dzirdot esot teicis: “Ka es jūs nabadziņus tūlīt no mājas izsviedīšu! Nekādas brīvpusdienas jūs nepieņemsiet! Man ir tik bērni, cik es viens varu uzturēt.” Viņas ģimenē nekad neviens nav gaidījis palīdzību no citiem vai no valsts. Visi ir cīnījušies paši saviem spēkiem un ar mīlestību pret darbu. “Tagad bērni rodas nevis no mīlestības, bet no naudas,” saka skolotāja.

Skolotāja Gustava nāk no Valkas rajona, Trikātas pagasta. “No ļoti bagāta pagasta,” kā viņa pati uzsver. Mamma viņai nomira, kad viņai bija seši gadi. Bet skolotājai bija pamāte. Tā, kā skolotāja bija diezgan fiziski spēcīgs bērns, pamāte viņu bija noskatījusi tam, lai viņa paliktu strādāt mājās un palīdzētu saimniecībā. Tēvam bija diezgan liela zeme un, tādēļ pamāte ir vēlējusies, lai Anna skolā neiet. Viņas māsa mācījās Valmieras pedagoģiskajā skolā un tāpēc arī Anna aizgāja uz pedagoģisko skolu. Iestājeksāmenā, konstitūcijā, Anna dabūja trīs: “Es to iekārtu neieredzēju un mana māsa tāpat.” Tāpēc pirmajā semestrī Annai nebija stipendijas. Tajā pašā vakarā viņa aizgāju uz mājām trīsdesmit divus kilometrus no Valmieras. “Pamāte bija priecīga, ka es esmu atpakaļ un varēšu palikt strādāt mājās, jo viņi teica, ka man dot neko netaisās. Un es mierīgi pagriezos vēlā pirmā septembra vakarā, cauri divpadsmit kilometru garam mežam, aizgāju līdz Strenčiem un otrā rītā ar kājām uz Valmieru. Izglītību es esmu ieguvusi lielākā vai mazākā mērā ar vidējo izglītību, ēdot no papīrgroziem, burtiski badā dzīvojot, absolūtā nabadzībā. Tēvs man būtu kaut ko devis, bet pamāte laikam neļāva,” ar asarām acīs stāsta skolotāja Gustava. Viņai nepaveicās tāpēc, ka konstitūcijā nenolika iestājeksāmenu.

Pirmais pusgads, kā viņa stāsta, viņai ir  bijis diezgan traģisks. Tad, kad viņa sāka saņemt no otrā pusgada stipendiju, tad kaut kā ar stipendiju viņa ir izsitusies cauri. Pedagoģisko skolu viņa izvēlējās nevis tāpēc, ka viņa būtu gribējusi būt skolotāja, bet gan tāpēc, ka tā bija vienīgā skola, kur bija iespējams iegūt stipendiju.

Galvenās vērtības, kā uzskata Gustava un kuras jāsaskata cilvēkos ir tās, lai viņš nav slinks, lai viņš ir gudrs, inteliģents un kulturāls: “Tas vai viņš ir bagāts man galīgi neinteresē. Galvenais ir tas, ka cilvēkam ir jābūt ārkārtīgi strādīgam, viņam ir jāmīl darbs.” Brīžam viņa dzird radio, ka rīta raidījumos saka:  “Vai, pirmdien jāiet uz darbu! “ , taču viņa uzskata, kāpēc viņi neaizdomājas par to, kā jūtas tie cilvēki, kuriem nav darba?  “Ir tādi cilvēki, kas gribētu strādāt, bet viņiem nav tā darba. Tā nevar teikt, jo cilvēki darbu var zaudēt vienā momentā, bet ir jāmāk piecelties,” uzsver skolotāja Gustava.

Enerģiju skolotāja gūst no sava labā garastāvokļa: “Man nekad nav bijis tā: “ Ai, cik dzīve ir grūta”. Man ir tāda sajūta, ka man dzīve vēl sākas  un viss labais vēl ir tikai priekšā.” Skolotāja nekad nepaļaujas arī drūmām domām. Viņa katrā lietā saskata to pozitīvo pusi. “Es arī paskatījos pozitīvi uz to, kad man māmiņa vairs nebija. Bija tas, ka man bija ļoti pabarga pamāte, bet viņa tā lika strādāt, no pulksten četriem rītā mazu sešgadīgu bērnu cēla augšā un bija jāstrādā cauru dienu. Viņa bija tā, kas man iemācīja strādāt. Par to viņai paldies.”

Foto: nra.lv

Simona Marta Kārkliņa

Bloga ieraksta paraugs

Šis parauga ieraksts Tavā blogā tika automātiski izveidots, lai demonstrētu kā izskatās bloga ieraksts. Šo ierakstu vari droši dzēst ārā.

Lai labotu ierakstu, spied Labot ierakstu ieraksta augšpusē. Lai pievienotu vai dzēstu ierakstus, izmanto pilno Bloga redaktoru, kuru vari aktivizēt no rīku joslas kreisajā pusē.