Oficiāli izmiris, praktiski cīnās par vietu zem saules

Bezgalīgs Āfrikas tuksnesis.. Smilšu dzeltena krāsa savijas ar maigi sarkanīgo debess krāsu. Saulrieta gaismas tālumā iezīmējas savvaļas dzīvnieku un koku silueti. Pēkšņi acu skatiens pretī sastop neatlaidīgu, bet tajā pašā laikā diezgan naivu un bailīgu skatienu, kas vēršas tieši tev acīs. Un tās nav vienīgās, aiz muguras šīm acīm, ir vēl tādi paši pieci skatieni. Tie ir surikāti, kas pārnesti Rīgas apkārtnē. Tā izskatījās viens no 12 Latvijas mākslinieka zīmētajiem kino plakātiem, kas bija izkārti kino teātra „Splendid Palace” 90. gadu jubilejā. 2013.gadā kino teātris, kas līdz 2011.gadam bija ar nosukumu „Kino Rīga” un, kur zīmēja savas kino afišas, uz sienas izkāra plakātus, kas arhīvā vairākus gadus gaidīja savu skatītājus. Kopš 2011.gada netiek zīmēti kino plakāti. Afišas, kas bija izkārtas, tika radītas pēdējo piecu gadu laikā, un tagad tās nomainīja printētas afišas, tādas pašas, kādas ir visos pārējos kinoteātros.

Artis Koknevičs kinoteātrī sāka strādāt 1991.gadā, pārņemot kino plakātu mākslinieka profesiju no sava tēva Kārļa Kokneviča. 2011.gadā kino plakātu mākslinieka amats savu dzīvi beidza. To izņēma no amatu saraksta. Pēc četriem gadiem kinoteātra sienu rotāja violētīgi un maigi sarkanos toņos, latviešu mākslinieka, Ksavjē Dolana filmai "Māmiņa", zīmēts plakāts. 

Kino plakātu mākslinieka amats oficiāli nepastāv. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šajā jomā arī meistaru vairāk nav. Cita lieta, ka to ir ļoti maz. Latvijā tāds cilvēks, kurš šobrīd aktīvi darbojas kino plakātu vai afišu jomā, ir viens. Ilustrators, kas rada alternatīvos kinofilmu plakātus. Latvietis, kurš savu talantu izrādījis ne tikai savā dzimtenē, bet ir spēris pārliecinošu soli milzīgajā Amerikas kino mākslas laukā, nepaliekot nepamanīts.

Pelēkiem mākoņu palagiem cauri plešas saules stari, kas rudens dienu padara gaišāku un siltāku. No abām pusēm pelēkas mājas, Latvijas Republikas Augstākā Tiesa un kinotēatris „Splendid Palace”. Vieta, kur ir sarunāta tikšanās ar mākslinieku.  Tālumā skatiens nofiksē jaunu vīrieti ādas jakā, kurš steidzas no Vērmanes dārza puses. Stilīgi ieveidoti tumši mati, izteikti vaigu kauli, slaids augums, tumšas džinsu bikses un balts krekls, kuru piesedz melna jaka, tā izskatās mūsdienu mākslinieks Harijs Grundmanis.

Kāds ir vienīgais, aktīvi darbojošais kino plakātu jomā, mākslinieks? Uzreiz gribas atzīmēt, ka atsaucīgs. Harijs uzreiz atbildēja uz vēstuli, kurā bija lūgts, pastāstīt par savu reto profesiju, kuru viņš godam pārstāv. Satiekoties pie kinoteātra, Harijs apstājas, un, raugoties jaunajās kino afišās, stāsta: „Pirms 15 gadiem atpakaļ, ejot garām kinoteātrim, nevarēju paiet gar Arta Kokneviča zīmētajiem plakātiem. Apskatot darbus tuvāk, aplūkoju detaļas. Apbrīnoju, cik skaistas tās ir. Šogad man bija iespēja, godinot šo tradīciju, pašam uzzīmēt plakātu, kas tika izkārts uz šīs sienas,” ar roku norādot uz baltu ķieģeļu sienu, uz kuras ir uzraksts „Splendid Palace”.

Ienākot mājīgajā centra kafejnīcā, izmirušā amata turpinātājs, pasūta kafiju.  „Plakātus sāku zīmēt aptuveni pirms kādiem četriem gadiem, sākot sadarbību ar "Kinoblogeri piedāvā" projektu. Viņi piedāvā īpašus filmu seansus, attiecīgi tādiem arī vajag īpašus plakātus,” maisot kafiju stāsta Harijs. „Zīmēt man patika no pašas bērnības, zīmēju komiksus.” Harijs Grundmanis ir gājis māksla skolā, kur ir mācījies gleznot.  Mākslas augstskolas nebija ienākušas ilustratora dzīvē, jo viņš saka, ka „praktizējoties tu apgūsti daudz vairāk”.

Aizraušanās ar plakātiem sākās bērnībā, „esmu uzaudzis starp filmām, videokasetēm un satelīttelevīziju. Mazs puika būdams, bieži vien varēju visu dienu skatīties filmas. Dažreiz vienu filmu pat vairākas reizes. Tas, protams, dziļi iesēdās zemapziņā, un plakāti ir tam visam turpinājums”. Par zīmēšanu un darbu radīšanu Harijs stāsta ar lielu aizrautību. Runājot, viņa zilās acis, kontrastē ar tumšiem, gandrīz melniem matiem, atgādinot Harija zīmēto plakātu filmai „Gangster Squad”. Plakātā ir attēlots Šons Pens, galvenās lomas atveidotājs, ģērbts uzvalkā, baltā kreklā un viņa koncentrēts skatiens, zilas acis, kuras izceļ tumšie mati, kas uzlūko mazliet no pieres. Plakāta galvenajā varonī var saskatīt līdzības ar mākslinieku, kurš to ir zīmējis.

Artis Koknevičs pastāvīgi zīmēja kino reklāmas, attēlojot savos darbos ainas no filmām, taču Harijam Grundmanim darbs notiek citādāk. Plakātus pasūta konkrētām filmām. „Varbūt man patīk kaut kas no filmas (kurai tiek radīta afiša), kāds konkrēts personāžs, vai atmosfēra, vai stils. Un gribās uzreiz to izcelt ar savu skatījumu. Bez tam, plakātus taisa arī mārketinga mērķiem, lai piesaistītu auditoriju. Bieži vien plakāts izraisa labu rezonansi. Hjū Džekmens divas reizes  speciāli ir nofilmējis video savu filmu pirmizrādēm Latvijā, kur Džekmens stāsta, ka viņam ļoti iepaticies mans plakāts. Arnolds Švarcnegers slavējis manu darbu Twitter. Un vēl neskaitāmi daudzi citi režisori, aktieri un producenti atzinīgi novērtējuši manus plakātus.” Kad Harijs stāsta par savu darbu, iegūto uzmanību ārvalstīs, viņa sejā ir viegls smaids, taču skatiens vēl aizvien ir koncentrēts, balsī jūtams gandarījums. Neapšaubāmi, panākumi ir ievērojami.

Brīdi aizdomājoties, roku izlaižot caur matiem, par to kā rodas idejas plakātiem, Harijs saka: „Dažreiz uzreiz ir skaidrs, kas būs uz plakāta, bet biežāk ir tā, ka ilgi jādomā, jāinteresējas par filmu, tās vēsturi, līdz veidojās kāds koncepts. Kompozīcija visbiežāk ir skaidra pašā sākumā un tā paliek nemainīga visā plakāta tapšanas procesā, bet krāsas, tonalitātes, var mainīties līdz pēdējam brīdim.”

Pasūtījumi kino afišām atšķiras katru mēnesi, bet vidēji tie ir divi līdz trīs kino plakāti. Pievēršot skatienu logam, kurā iespīdēja saules stari, par kino plakātu mākslinieku profesijas  likvidēšanu darba tirgū mierīgā balsī piebilst: „Kādam šķita, ka šobrīd tas vairs nav aktuāli, novecojusi profesija, ja kinoteātra „Kino Rīga” mākslinieks ir pārtraucis gleznot  filmām, tad to vairs nedarīs neviens cits. Daļēji tam var piekrist, šobrīd es esmu vienīgais mākslinieks, kas zīmē kino plakātus, un pie tam, regulāri.”

Kino afišu jomā aizvien populārāks kļūst Harija Grundmaņa vārds, ir jauni afišu mākslinieki, kuru vārdi vēl nav pazīstami plašai sabiedrībai. Viens no tiem ir puisis no Daugavpils, kurš divus gadus strādā plakātu mākslā. Dmitrijs Masļikovs,  21 gadu vecs jauneklis, zīmē afišas īsfilmām, kas tiek publicētas viņa dzimtajā pilsētā. Dmitrijs jau nedēļu strādā pie jaunas filmas afišas. „Zīmējot plakātus, formai, stilam un tehnikai ir dota pilnīga brīvība. Cenšos izvēlēties labāko bildi, kas parāda jēgu, bet neatklāj visu, atstājot potenciālam skatītājam intrigu.”

 Savu nostāju par amata likvidēšanu saka pārliecinošā tonī: „Varbūt oficiāli likvidēta profesija, bet kino vienalga būs nepieciešama reklāma, tāpēc mākslinieki nepazudīs.” Piebilstot, ka „mazākās pilsētās arī ir kinoteātri, kuriem afišas zīmē mākslinieki, vien viņu vārdi paliek ēnā,” balss palika domīgāka.

Viedoklis par plakātu mākslu kā reklāmas jomu ir arī Zanei Radzobei, kas ir teātra kritiķe un Latvijas Universitātes pasniedzēja. „Labs plakāts, kas ir ienācis no ārzemēm, ir tas pats, kas reklāmas rullītis, var pārdot filmu, kas ir nogājusi šķērsām.”

Sākotnēji sasprindzināta, sakrustojot rokas uz kūtīm, Zane apdomājas par afišām, kuras bija redzējusi pēdējā laikā. „Pie mums ļoti reti parādās filmas, kas ir paredzētas specifiskiem skatītājiem. Galvenokārt, tiek patērēti  „mainstream” produkti. Iespējams, ka arī nav vajadzības zīmētiem plakātiem, jo Holivudas „blokbasterim”, pilnīgi pietek ar to, ka ir universālais, globālais pieskāriens. Tur pietiek ar to, ka tu dabū tieši to pašu, ko saņem arī citi planētas iedzīvotāji.” Zanes Radzobes skatījumā mākslinieku radītie plakāti, labāk iederas filmām, kas nav paredzēti masu kultūrai. Afišas var pastāstīt ļoti daudz par to, kas būs filmā, var būt sniegta papildus informācija, kas palīdzēs saprast dziļāku nozīmi.  Runājot par slēptajām nozīmēm, saturu un jēgu, sieviete ogļu melniem matiem, paliek brīvāka un velk paralēles starp kino un teātra afišām. „Plakāti ir nozīmīgi gan vienā, gan otrā, it īpaši, ja tajos ir ietverti zemteksti.”

21.gadsimta cilvēks radīja jaunas tehnoloģijas, kas ļauj paātrināt ļoti daudzus procesus, tai skaitā, kino afišu veidošana, kas kļuva par masu ražošanu. „Mūsdienu afišas! Vai to var uzskatīt par mākslu?” neiecietīgi jautā sieviete, īsiem, sirmiem matiem. „Zīmējot ar roku, tu un darbs kļūsti par vienotu kopumu. Es zinu, ko es saku! Esmu māksliniece!” Alise Matiņa, kura ir veltījusi mākslai 50 savas dzīves gadus, ir sekojusi arī kino plakātu mākslai. Viņa smaidot iesāk: „Atceros, ka gaidīju jaunas kino afišas. Tās bija izkārtas kinoteātrī „Rīga”. Man patika sākumā skatīties uz plakātu no tāluma, es iztēlojos, kādas detaļas es varētu saredzēt tuvumā. Tad ar katru soli, pienākot tuvāk, darbs man pavērās no cita rakursa, un es ieraudzīju „īsto” darbu. Māksliniekiem interesanti vērot citu mākslinieku darbus,” nopūšoties pasaka kundze, gariem svārkiem un mugursomu uz pleca. „Esmu pati mēģinājusi zīmēt afišas, bet, diemžēl vai par laimi, nezinu vēl līdz šim, tas nebija mans dzīves aicinājums.”

Saules gaismu nomaina mēness gaisma, kurā mēs apdomājam iepriekšējās dienas notikumus. Kaut kas līdzīgs notiek arī ar plakātu mākslu un to radītājiem, kad afišas vairāk netiek zīmētas, sāk parādīties domas, varbūt afišu māksla atkal celsies. Latvijas plakātu mākslinieks, kura darbi tiks iespiesti ārzemju grāmatās par kino, un  jaunie mākslinieki, kuru vārdi kamēr nav pazīstami, ir. Lai gan plakātu mākslinieku skaits ir tik mazs, viņu ticība un neatlaidība atainojas viņu darbos. Darbi, kas uzrunā  un piesaista cilvēkus.

Natālija Misiņa

Latvijas Universitātes jaunās mājas

Jaunais Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu akadēmiskais centrs - nākotnes modernākais izglītības komplekss Baltijā. Šobrīd tas ir uzņēmis pie sevis - bioloģijas, optometrijas, ģeogrāfijas, ķīmijas, medicīnas un Zemes zinātņu studentus, kas ir gatavi nodoties mācībām un izzināt jaunās ēkas modernos piedāvājumus.

Tā neatrodas Rīgas centrā, bet gan Pārdaugavā.  Izkāpjot no 23. trolejbusa, turpat pretī viņa stāv- brūngana, pamatīga ēka ar zaļiem dekoratīviem elementiem. Turpat tālāk redzama arī jaunā Nacionālā bibliotēka. Gandrīz turpat blakus divas mūsu galvaspilsētas jaunuzceltās būves. Pārdaugava tiek attīstīta un aizvien tiek padomāts par to, kā uzlabot Daugavas kreiso krastu.

Pirmais, ko pamanu ieejot ēkā ir tas, ka tā ir ļoti pelēka. Tieši pretī ir trepes, kas ved uz otro stāvu. Uz kāpnēm salikti zaļi spilveni un daudz, daudz augu. Bet tās ir ierīkotas arī, kā vieta, kur apsēsties studentiem. Uz trepēm ir apsēdušies studenti kā uz ietves malas vai kā “urlas” dzīvokļu kāpņutelpā. Viss visapkārt šķiet tik neskarts, ka bail pat pieskarties, lai kaut ko tik nesabojātu.  Ēku uzrunā arī skaistie sienu gleznojumi – dažādi dabas elementi, kuri ir sastopami katrā ēkas stāvā. Tomēr šai ēkai kaut kas vēl pietrūkst – tā aura, kad ir jūtama dzīvība, cilvēku enerģija. Bet tā ar laiku noteikti parādīsies. Interesanti, ka ēka visu laiku iet uz riņķi, vismaz nekur nav jādodas atpakaļ, nav sajūta, ka apmaldīsies. Lekciju telpas ir it visur, dažās no tām nav pat logu uz āra skatu, bet gan mazs lodziņš uz gaiteni. Cilvēki, kas paiet garām šim mazajam lodziņam ir viens no objektiem, kas šad tad novērš studentu uzmanību no pasniedzēja.

Gan pirmais, gan otrais stāvs ir iekārtots priekš bibliotēkas, ēdnīcas, informācijas centra, studentu pašpārvaldes un ar lielāko auditoriju visā ēkā. Taču joprojām jūtams, ka daudz kas līdz galam nemaz nav gatavs – ēdnīcā nav iespējams norēķināties ar karti, bibliotēkas grāmatu plaukti ir nožogoti ar sarkanbaltu lenti un šur tur izmētāti celtniecības materiāli.

Var redzēt, ka darbi joprojām rit uz priekšu. Celtnieki skraida no viena stāva uz otru, pārnesot dažādus celtniecības materiālus, mēbeles un jauno tehniku. Brīžiem sazvanās ar saviem kolēģiem. Tā kā celtnieki vēl nav pametuši šīs ēkas, man nāk prātā jautājums – vai studentu un pasniedzēju darba uzsākšana jaunajās telpās nav pāragra?

Esot LU Dabaszinātņu centrā sazvanu projekta koordinatoru Imantu Klāvu. Saprotu, ka viņš ir arī šeit, jo mums abiem ik palaikam pazūd telefona sakari. I. Klāvs daudz ko vēlas izstāstīt par šo jauno celtni. Viņš kopā ar celtniekiem būvniecības laikā ir izgājis cauri daudz kam.  I. Klāvs pārliecina, ka studentus bija vērts ēkā ielaist jau tagad, lai arī šeit joprojām atrodas daži celtnieki. I. Klāvs saka, ka tas, ka ēkā vēl ir celtnieki ir tāpēc, lai novērstu vizuālas nepilnības: “Būvnieki principā ir pabeiguši savu darbu. Īstenībā ir vairāk šo te piegādātāju, kas uzstāda iekārtas un iekārto auditorijas.”

Ēkas ārējais izskats ir saglabāts, kā tas sākotnēji bija domāts, pēc arhitekta ieceres un plānojuma. Taču iekšienē ir  projektēšanas laikā dažas lietas tika mainītas un pielāgotas studentu un pasniedzēju vajadzībām. I. Klāvs stāsta: “Mums paveicās ar to, ka bija šo te skiču detalizēta izstrāde. Protams projekta laikā varēja kaut ko mainīt un kaut kas arī tika saskaņots, bet tas vairāk bija saistīts ar akadēmiskā personāla vajadzībām.”

Jaunās ēkas ēdnīca atšķiras no šobrīd citām esošajām fakultāšu ēstuvēm. Studiju metodiķei Madarai Jākobsonei ēdnīca šķiet, kā vienīgais mīnuss LU jaunajā ēkā: “Varbūt ēdnīca ne tik ļoti patīk, kaut kā bija pierasts pie vecās ēdināšanas, Ķīmijas fakultātē. Bet viss šeit ir baigi forši, man vismaz šeit patīk.” Viņa nosauc dažādas detaļas, kas viņai nāk prātā, sakot labu par jauno ēku:  “Ir atsevišķa darbinieku virtuvīte, par studentiem ir padomāts – ir skapīši, sēžamie, norobežojošās telpas, kur var mācīties. Protams, laboratorijas ir ļoti smukas. Varbūt kāda lekciju telpa ir tumšāka, bet katrā stāvā ir pa auditorijai, kur ir skats uz Vecrīgu, Daugavu.” Viņa domā optimistiski un uzskata, ka galvenais ir būt pacietīgam: “Kamēr visi pieradīs tam vajag laiku, bet mēs ejam tikai uz augšu!”

Bibliotēka ir ļoti gaiša, atgādina pat mazliet Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Bibliotēkas darbiniece Rita Alpbikše, kas raiti liek grāmatas jaunajos plauktos, stāsta: “Šobrīd mēs aktīvi strādājam, lai iekārtotu bibliotēku. Ir daži mīnusi, kas ir jāpielabo saistībā ar pakalpojumiem, dažādas tehniskas lietas, bet principā krājums ir izvietots un studenti jau var rezervēt grāmatas un lasīt uz vietas.”

Par jauno ēku runā un atrodoties šeit, tas ir jādzird bieži. Braucot liftā, iekāpj divas dāmas baltos halātos un gados vecāka sieviete melnā mētelī. Gados vecākā jautā- “Nu, kā tev māja?” Meitene halātā: “Viss jau būtu labi, ja nebūtu tik augstu jākāpj!” Nākamajā stāvā iekāpj LNT televīzija. Pēc sarunas saprotu, ka veido sižetu par šo jaunveidojumu. Šī ēka šobrīd ir uzmanības centrā un tā ir viena no arhitektūras lietām ar ko Latvija var atkal lepoties.

Studentu domas par šo jaunatklāto celtni atšķiras. Pirmā kursa studentiem nav jau nemaz ar ko salīdzināt, bet apmierināti līdz galam viņi nav. Uzrunāju divas jaunas studentes. Abas apsēdušas uz zaļiem dīvāniem, kuru jaunajā ēkā ir pārpārēm un kaut ko cītīgi raksta. Zane Bērziņa ir ķīmijas studente. Viņa pārliecināti stāsta: “Ir patīkami, bet žēl, ka tik maz gaismas iespīd dažās lekciju telpās. Ir diezgan drūmi sēdēt tur divas, trīs stundas. Ir tādas iekārtošanās grūtības. Nekas te nav pabeigts, tā kā viss juku jukām.” Viņai šķiet, ka prātīgāk būtu bijusi pabeigšana, nevis steidzīga studentu iekārtošana šajās telpās. Elza Klāva, arī ķīmijas studente stāsta, ka viņu riņķveida plānojums mulsina, atgādina filmas, kurās kaut ko meklējot, tu saproti, ka atkal esi izgājis riņķi: “Valda haoss atrodot kabinetus, viņi tādos, kā riņķos iet un tāpēc ir grūti atrast. Dažreiz ir tā, ka pasniedzējiem pietrūkst tāfeles, vai nu uzliktas par augstu vai vispār nav. Ir tā, ka pat sajauc interaktīvo tāfeli ar parasto.” Prasot par laboratorijas telpām meitenes stāsta, ka trīs nedēļas kā tie nav notikuši, jo nav bijušas iekārtotas telpas, kur tos veikt. Kā arī vēljoprojām sanāk braukāt arī uz citām fakultātēm. Ja šāda fakultāšu apvienošanu un steidzīga studentu iekārtošana jaunajās telpās bija viens no iemesliem, lai izvairītos no studentu braukāšanas uz citām fakultātēm, tad tas vēl nav piepildījies.  

Savukārt otrā kursa optometrijas studente Laura Kupče ir pretējās domās. Atstāt vecās fakultātes telpas viņai bija svētlaime. Jaunā ēka viņai šķiet ļoti skaista. Viņa sēž pretī vienam no lielajiem logiem, kas ienes saules starus lielajā mājā. Viņa sēž tur pat pie lifta un kaut ko gaida. Viņai rokās ir kafija. Pirmais, kas viņai ienāk prātā par ēkas plusiem ir tas, ka beidzot ir pieejami kafijas automāti. Bet lielās betona sienas, kā viņa saka, viņai atgādina Centrālo staciju vai pat pazemes eju. Kopumā skola viņai patīk: “ Ir daudz tādu vietu, kur var atpūsties, pamācīties, ar studentiem kopā pavadīt brīvo laiku. Salīdzinoši ar veco ēku, kas bija Zeļļu ielā ir daudz labāk, jo tur apstākļi nebija tik labi, kā šeit.” Viņai braukāšana uz citām fakultātēm, lai veiktu laboratorijas darbus nešķiet sāpīga lieta. Viss ir sakomplektēts tā, ka nav vairs jābraukā tik bieži, kā agrāk.

Pasniedzēju domas ir tādas,  ka galvenais, lai studentiem ir labi, lai viņiem patīk! Ekoloģijas profesors Guntis Brūmelis ir viens no tiem, kas vairāk domā par studentiem nekā par sevi: “Studentiem patīk. Viņi saka, ka – Jā, ir labi! Tas, ka man ir mana telpa un tur ir saspiesti, tas nav svarīgi. Galvenais, ka studentiem ir labi. Protams dažas lietas trūkst, bet ar laiku tas būs.” Ar smaidu sejā un raitā soli viņš dodas ārā no ēkas.

Nākotnē ir iecerēts izveidot vienu no modernākajām “universitātes pilsētiņām” Baltijā kāds vien ir iespējams. Un šī pirmā - bioloģijas, optometrijas, ģeogrāfijas, ķīmijas, medicīnas un Zemes zinātņu ēka ir mēģinājums tam, kā tas varētu izdoties nākotnē. No Projekta koordinatora Imanta Klāva uzzinu, ka nākamo divu ēku tapšana varētu sākties pēc trim gadiem, kuru dēļ arī tiktu paplašinātas auto stāvvietas. I. Klāvs stāsta: “Katrai nākamajai ēkai būs sava seja. Respektīvi mēs plānojam, ka katrai ēkai varētu būt savs arhitekts, kas veidotu tādu kopīgu interesantu ansambli.” Nākotnē ir gaidāma atsevišķa sociālo un humanitāro zinātņu ēka, trešā būtu eksakto zinātņu ēka un dienvidu daļā ir plānots izveidot dienesta viesnīcu ar vairāk kā 3000 gultas vietām.

No projekta koordinatora es vēl noskaidroju to, ka  ēku bija nepieciešams uzbūvēt ļoti ātrā tempā. Tas bija saistīts ar Eiropas Savienības finansējuma pieejamību. Pats projekts tika sākts tikai 2014. gada nogalē un pavisam tiks pabeigts šī gada beigās.  I. Klāvs stāsta: “Šis mums bija interesants un izaicinājumiem bagāts projekts. Ļoti ātrā tempā vajadzēja šo te ēku uzbūvēt. Parasti saka, ka šādas būvniecības ēkai ir nepieciešami divi gadi, tad mūsu gadījumā to pabeidza dažos mēnešos. Būvnieki strādāja ļoti ātri, trijās maiņās, pat ļoti vēlu vakaros. Bija vairāk kā 650 strādnieki, kas strādāja. Tā kā ēkā ir vairāk kā 400 telpas, tad praktiski nebija nevienas tādas telpas, kur nenotika darbi.”

Simona Marta Kārkliņa

Taka, kurā vienalga, cik glaunas tev kurpes

Gan jau katrs no mums ir šovasar dzirdējis par vienu no šī gada interesantākajām relaksācijas vietām - Baskāju taku. 2600 metru garā taka, pa kuru dodas basām kājām. Šogad tā ir īpaša ar to, ka tā ir paplašinājusies un ir izveidoti jauni posmi. Tajā ir iespējams izbaudīt dažādas veselībai stimulējošas “pēdu procedūras”. Galvenokārt, izjust ar basām kājām dažādu dabisku materiālu sastāvu, piemēram, laukakmeņu, mālu un citu materiālu “īpašās” formas.

Pavisam netālu no Smārdes, apmēram 4 km rādiusā atrodas pauguraina vieta, kuru apmeklētāji sauc par skaistu. Nonākot pie Baskāju takas, šķiet, ka esi ieradies citā pasaulē, kā mazā pilsētiņā. Te ir savi likumi, kailas pēdas, kurpes malā un staigājiet, lūdzu, lēni! Ja Smārdē neredz gandrīz nevienu cilvēku, tad iebraucot Valguma pasaulē, cilvēki “čum un mudž”. Māja, kurā pārdod biļetes šķiet kā dzīvojamā māja un apkārt staigājošie apmeklētāji, kā tās iedzīvotāji, tas varbūt kurpju identitātes zuduma dēļ. Vēl blakus mājai dzirdama cilvēku “čadoņa”, un pa retam jautri izsaucieni. Mazliet smieklīgi tajā noklausīties, bet tas, ko viņi izbauda ir veselības rituāls - pēdu pelde ziedu vanniņā un zāļu tējas dzeršana.

Taka sākas ar mežu, bet tas ir māns. Reti, kura pilsēta ir organizētāka par šo dabas taku. Ik pēc katra metra ir gan norādes, gan dažādi segumi, kas neļauj uztraukties, ka esi nogriezies no ceļa. Brīžiem, nonākot, piemēram, līdz grants vai dzirnakmeņu segumam, kas nebija pats patīkamākais, nāk prātā doma – tas patiešām spēs stiprināt manu organismu? Varbūt arī spēs - Valguma pasaules mājas lapā ir atrodama informācija par to kā tiek uzlabota veselība. Tiek, gan uzlabots asinsspiediens, gan mazinās galvas sāpes, gan paliek stiprāki muskuļi un daudz kas cits. Sajūtas patiešām interesantas, vismaz pēdām un galu galā arī patīkamas. Pilsētas cilvēkam tas šķiet neierasti, jo ikdienā pārsvarā pārvietojamies tikai apavos. Tas ir kā atgriezties savā lauku bērnā, kuru esi aizmirsis un  uzvilcis zīmolu ‘’Nike’’.

Taka pastāv jau trīs gadus. Šogad apmeklētāju skaits ir daudz lielāks nekā iepriekšējos gadus. Kā stāsta “Valguma pasaules” darbiniece Ginta Virkena - nedēļas nogalē apmeklētāju ir vairāk pat par 1500. Iemesls ir tāds, ka tagad taka ir palikusi garāka par 2, 650 metriem. Kā arī Ginta stāsta: “Šī vieta ir tuvu Rīgai un vecāki ar bērniem vēlas vairāk izkustēties prom no pilsētas, dabā. Mums ir Nacionālais parks, kas ir aizsargāts. Apkārt ir koki, viss ir neskarts un cilvēkiem tas ļoti patīk.”

13 gadus vecā Samanta Baskāju takā ir pirmo reizi. Izbaudīt šo piedzīvojumu viņa ir atbraukusi kopā ar savu ģimeni un draugiem. Šāds brīvdienu piedzīvojums viņai šķita ļoti interesants un it īpaši to pavadot kopā ar saviem draugiem. Samanta par saviem iespaidiem: “Baskāju taka šajā pelēkajā rudens laikā man deva iespēju patiešām sajust dabas burvību un košumu. Šī taka ir izjūta, ko tu baudi ar kājām.  Viss, kas mums ir apkārt, kā, piemēram, skaidas, tās es tur izjutu. Es sajutu auksto rudens ūdeni, dažādus materiālus, pat pastaigu pa mālu. Tāda ir daba. Ja rudens ir drūms, tad brīvdiena šeit tika pavadīta ideāli.”

Simona Marta Kārkliņa