Cauri ziemai ar hanteli un botām

     Ir ziema – ārā slidens, auksts, rīti vēsi un tumši un vakari arī tādi paši. Ir cilvēki, kas sūdzas par motivācijas trūkumu. Nav vēlmes izlīst no gultas, kur nu, vēl sportot. Fitnesa treneris Ruslans stāsta par to, kāpēc tomēr svarīgi arī ziemā palikt mundram un gluži nenolikt sporta tērpu skapja tālākajā stūrī.

 

Ruslans vairākas reizes min – ‘’galvenais labi saģērbties’’ vai ‘’svarīgi, ka esi saģērbies attiecīgi laikapstākļiem’’. Bet, ko tad tas nozīmē? Treneris atbild ar to, kā pats ģērbjas sportojot ārā, ja grādi ir zem nulles.

‘’Kā es ģērbtos – 2 bikses, 2 zeķu pāri, krosenes, 2 krekli, džemperis, jaka, cimdi, cepure,’’ viņš gan uzsver, ka tas ir pēc sajūtām katram. Ja jūtas, ka pietiks ar vienu zeķu pāri, tad iespējams, ka jums ir taisnība.

Ruslans uzsver, ka trenējoties bez konsultācijas ir iespējams sevi traumēt vienmēr. Tomēr aukstā laikā jābūt īpaši uzmanīgiem, pirms katra treniņa jāiesildās. Pirms skrējiena – pietiks ar staipīšanos, jo skriešana pati par sevi ir iesildīšanās. Skriešanu arī var pārveidot par iesildīšanos. Piemēram, ziemā var skriet 20/25 minūtes ar ātrumu 7 vai 8 km stundā. Treneris iesaka izmantot to, ka ļoti daudz kur, īpaši Rīgas mikrorajonos tagad pieejami stieņi. ‘’Tātad noskrieniet tos kilometrus un varat pievilkties vai arī veikt kādus citus treniņus’’.

Slimotājiem Ruslans var pateikt tikai vienu -  ‘’Sportojot tu visu enerģiju velti treniņam. Un, kad tu visu enerģiju velti treniņam tev vairs nav enerģijas, lai cīnītos ar tiem mikrobiem, saaukstēšanos vai slimību. Sanāk tu vēl vairāk saslimsti no tā, ka esi aizgājis trenēties un tas ir ļoti būtiski to saprast. Tāpēc tomēr vajadzētu izgulēties mājās un tad tikai pakāpeniski atsākt trenēties.’’ Viņš grib uzsvērt, ka nav jēgas sevi nokausēt slimošanas periodā, tādā veidā tikai kaitēsiet treniņu attīstībai.

Trenerim ir kas sakāms arī tiem, kuriem ir bail vai nevēlas sportot ārā ziemas periodā.  Mājās ir ļoti labi apstākļi, lai to darītu. Var atspiesties, piepumpēties, pievilkties un pietupties. Viens no labākajiem rīkiem – krēsls. Noder atspiedieniem, var uzlikt kājas augšā un ķermeņa augšdaļu vilkt klāt kājām. Piecu litru pudeles var pieliet ar ūdeni un cilāt. Lecamaukla – tas esot ļoti parocīgi sportošanai mājās. Ja ir kāds īpašs mērķis, tad jākonsultējas ar treneri, bet, ja vienkārši vēlas sevi uzturēt formā pilnīgi pietiek ar šādiem vingrinājumiem mājās. Piemēram, pudeles turot rokā var celt plecus augšup – trenējās trapecveida muskulis. Tu vari atliekt muguru 90 grādu leņķī un ar pudeli veidot zāģveida kustības – tā trenēsi muguras platos muskuļus.

Tomēr Ruslans skaidro, ka labāk ir redzēt, nekā izlasīt vingrinājumus. Saprotot to, ka ne visiem ir laiks un līdzekļi, lai dotos uz sporta zāli, viņš iesaka video, kuriem sekot līdzi  medijā youtube.

‘’Kādreiz gan 50 procenti no filmētājiem paši vingrinājumus veidoja nepareizi, bet tagad situācija ir labāka’’.

Treneris iesaka skatīties šādu fitnesa cilvēku pamācību video, kuri atrodami youtube - Greg Plitt, Jeff Seid. Tomēr puisis grib piekodināt, ka pat tad, ja šos cilvēkus atzīst par zinošiem par tādu nevajag uzskatīt arī sevi. Jāpadomā, vai ir fiziski gatavs izpildīt šādus vingrinājumus, kā arī, vai apstākļi ir atbilstoši.

‘’Vienmēr iespējams nodarīt sev pāri. Cilvēki, kas iet uz zāli divus gadus pat dara lietas nepareizi. Es pieņemu, ka es pat dažos vingrinājumos daru kaut ko nepareizi, bet vismaz es zinu un to ātri saprotu.’’ Ruslans skaidro, ka pat tāds vienkāršs vingrinājums kā piepumpēšanās tiek darīts nepareizi. Skolās skolotāji bērniem rāda nepareizas kustības.

‘’Cilvēkiem jānoskatās video par to, kā strādā muskulis. Tad viņiem būtu daudz lielāka izpratne. Muskulis netrenējas no nepiedomātām kustībām. Kustībām jābūt konstantām.’’ Kā viņš pats saka – ‘’bez kārtīgas pieejas sanāk tikai ķjap ļjap’’.

 Tiem, kas ziemā izlēmuši sportam mest mieru treneris saka – ‘’aiziet, tikai jārēķinās ar sekām’’. Sagaidāms regress līdz pat 30 procentiem. Ko tas nozīmē? ‘’Pat tad, ja netrenējies divas trīs nedēļas – ir regress. Jārēķinās, ka varēsi mazāk izdarīt treniņā pēc pauzes. Tas nenozīmē, ka atkal nesasniegsiet iepriekšējo līmeni. Tieši tikpat ilgs laiks, cik bijāt prom no sporta, tik daudz arī jāvelta, lai atgūtu iepriekšējo formu.‘’

 Tomēr puisis cer, ka lielākoties cilvēki saprot - jāsporto visu laiku un vismaz trīs reizes nedēļā. ‘’Tas atkarīgs no cilvēka – ja gribi dzīvot ilgāk, protams, ir jātrenējas. Nav jāapstājas. Kaut vai drusciņ.’’  Ruslans skaidro, ka ir tā saucamiem ‘’pavasarnieki’’, kas trenējās tikai pavasara periodā, lai vasarā izskatītos labi. Tas viņaprāt ir muļķīgi, tas nedara labu veselībai.

‘’Tie, kuri grib būt veseli un formā – tie atradīs veidu un laiku vienmēr.’’

Linda Jace

Palīgs veidot laimīgu ģimeni

Pirmā stāva uzgaidāmās telpu sienas ir apgleznotas ar bērnu zīmējumiem, uz sienām ir dažādas atziņas par sevis pasargāšanu no svešiniekiem. Paejot nedaudz tālāk, ir bērnu stūrītis, tāfele, uz kuras attēlota smaidīga saulīte, akvārijs, tik krāsains, ka lūkojoties tajā, var pārdomāt ikdienas krāšņos piedzīvojumus. Fonā skan papagaiļu čalas, kas liek justies omulīgi. Ienākot, rodas sajūta, ka šajā ēkā ir daudz bērnu smieklu, bet tā vietā ir klusums, bērnu šeit nav. Pie baltā administrācijas galda sēž sieviete, kura laipni aicināja iekšā, gaidot, zvana telefons.. Pēc sarunas var noprast, ka ieradīsies bērns, pusaudža gados, zvana no policijas, jo ir bažas, ka bērns ir cietis no vardarbības.

Skaisti iekoptā māja ir centrs „Dardedze”. Psiholoģe Daina Dziļuma stāsta, ka viens no galvenajiem laukiem, kurā darbojas centrs ir preventīvās aktivitātes, kas ir vērstas uz to, lai vardarbība neuzsāktos, kā arī aktivitātes, kas izglīto vecākus, bērnu emocionālās grupas audzināšanas vecākiem. Tās fokusētas vecākiem, kuriem bērni ir līdz septiņu gadu vecumam un grupas pusaudžu vecākiem, tā sakot- ceļvedis audzināšanā. Daina stāsta: „Doma ir tāda, ja vecāki ir zinošāki un spēj saprast bērna vajadzības, tad laimīgāki ir gan vecāki, gan bērni.”

Sandra Skulte ir septiņus gadus jaunā Dāvja mamma, kurai ir savs viedoklis par to, kā tikt galā ar audzināšanas jautājumiem. „Dāvis nav mans vienīgais bērns, esmu trīs bērnu mamma, bet viņš ir jaunākais ģimenē,” Sandra turpina „vislabākais ģimenes modelis ir pilna ģimene, kurā ir gan mamma, gan tētis, it īpaši puišiem, jo māte var pildīt drauga, padomdevēja funkcijas, bet tēvam ir jāpilda savi pienākumi ģimenē. Sieviete viena nevar izaudzināt pilnvērtīgu vīrieti.”

Kristīne Zolte ir 31 gadus veca māmiņa, viņa stāsta: „Pavisam nesen es braucu ekskursijā, kurā redzēju daudzbērnu ģimeni. Bērniem bija trūcīgs apģērbs, bērni dīca pēc saldumiem, bet vecāki to nevarēja atļauties. Šie trīs bērni, protams, ir liela laime. Par to visu domājot, es vairs savā vecumā nevēlos bērnus, jo man ir bail, ja man būtu tāda situācija. Es nevēlos, lai manam bērnam kaut kas trūktu, vai, lai citi bērni viņu izsmietu, ka vecāki viņam nevar iegādāties kāroto mantu.” Kristīne strādā skolā par angļu valodas skolotāju, tāpēc viņa īpaši redz un dzird, kā bērni ikdienā viens pret otru izturas. „Cik nežēlīgi mēdz būt bērni, kā viņi prot viens par otru pasmieties un pazemot, trūcīgākam bērnam ir ļoti grūti iekļauties kolektīvā,” ar skumjām nosaka Kristīne.

Centra „Dardedze” psiholoģe D. Dziļuma stāsta par vardarbību ģimenē: „Bērni nāk no dažādām ģimenēm, tas ir viens no mītiem, ka šie bērni pie mums nonāk tikai no ģimenēm, kas dzīvo laukos, viensētās, bet ir jāsaprot, ka ir ļoti daudz riska faktoru. Nabadzība nebūs tā saite ar vardarbību, tāpēc ir jāņem vērā arī pārējie faktori.”

„Bērni, kuri aug ekonomiski zemākā slānī, tur, iespējams, ir nerūpēšanās, bet tas nav tādēļ, ka vecāki negribētu to darīt, bet tas ir tādēļ, ka vecāki nespēj apmierināt šīs vēlmes. To īsti arī nesauc par nerūpēšanos. Dažkārt gadās tā, ka vecāku grūtības nāk komplektā, piemēram, zemākas spējas mācīties, zemākas profesijas, līdz ar to rodas naudas grūtības,” stāsta D. Dziļuma.

Pieredzējušās psiholoģes viedoklis par ģimenēm ir ļoti būtisks, to tieši Daina var izskaidrot, no kādām ģimenēm bērni nonāk centrā „Dardedze”. Centrs nav tendēts tikai uz preventīvajām darbībām, bet centrā nonāk arī bērni, kuri cietuši no vardarbības, tāpēc otra centra puse ir konsultatīvā darbība. „Konsultatīvā daļa ir saistīta ar bērniem, kuri ir cietuši no vardarbības, vai arī tās ir tikai bažas, ka bērni varētu būt cietuši no vardarbības, mēs veicas psiholoģiskās izpētes vai arī nodrošinām konsultācijas.”

Psiholoģe jau minēja, ka nabadzība nav galvenais vardarbības iemesls, minot otru galējību. „Ir šīs ģimenes, kuras ir finansiāli labi nodrošinātas, kurās vecāki ir ļoti fokusēti uz savām vajadzībām, bērns var tikt emocionāli pamests novārtā. Bērnam tiek sapirkti planšetdatori, telefoni, firmas drēbes, ceļojumi trīs reizes gadā, bet vecāki nesaprot, kāpēc šie bērni neklausa. Pelnoši cilvēki, uzņēmēji neizprot emocionālās vajadzības piesaisti bērnam, arī tie bērni nonāk uz ielas un pakļaujas dažādiem kārdinājumiem,” stāsta D. Dziļuma.

            Trīs bērnu māmiņa Sandra saka: „Es nevaru divos vārdos izskaidrot, kas ir audzināšana, jo arī vecāki līdz ar bērniem daudz mācās, ja kāds varētu teikt, ka tas ir pieredzes jautājums, tad es nevarētu piekrist, jo zināma pieredze cilvēkam, vismaz, manuprāt, parādās ne ātrāk kā 40 gadu vecumā. ” Sandra nav griezusies tāda veida centros kā „Dardedze”, jo ģimenē padomdevējas vienmēr ir bijušas mamma un vecmāmiņa. „Jaunajām ģimenēm šis ir brīnišķīgs veids uzklausīt pieredzējušas psiholoģes, lai atvieglotu dzīvi sev un bērniem, lai mācītos un pilnveidotu sevi kā ģimeni.”

 Gunta Kūla

Caur darbu un lūgšanām

Brukna ir vieta, kas atrodas netālu no Bauskas. Nomaļa vieta, kur atrodas ārkārtīgi skaista muiža. Šī muiža, no citām muižām Latvijā, ar kaut ko atšķiras. Varbūt citur šādās ēkās ir izveidots muzejs, viesnīca vai skola. Taču Bruknas muižu apsaimnieko mācītājs un cilvēki, kurus viņš vēlas atgriezt atpakaļ dzīvē. Šie cilvēki sirgst no atkarības -kādam tas ir alkohols, kādam narkotikas, bet citam cigaretes.

 Bruknas muižā ir izveidots rehabilitācijas centrs. Rehabilitācijas centra pamatā tiek palīdzēts cilvēkiem ar alkohola vai narkotiku atkarību. Centrs balstās uz benediktiešu ordeņa regulas diviem principiem―lūdzies un strādā. Ārstēšanas galvenie principi -  lūgšana un darba terapija ir izveidoti pēc  narkomānu kopienas “Senacolo” modeļa, kas atrodas Bosnijā-Hercegovinā.

Darba pamatā, galvenokārt, ir Bruknas muižas atjaunošana un uzturēšana. Kopiena uzskata, ka ar darba palīdzību un lūgsnām ir iespējams sevi attīrīt un atgriezties atpakaļ dzīvē. Šobrīd bez muižas atjaunošanas, kopienas dalībnieki ceļ arī baznīcu.

Kopienas dibinātājs un garīgais tēvs ir katoļu priesteris Andrejs Mediņš. Interviju ar viņu sarunāt ir diezgan grūti. Saprotu gan no viņa paša , kā arī no Bruknas muižas darbinieces, ka viņam nekad nesanāk uzturēties Bruknā ilgāk par trim vai četrām dienām. Andrejs ir cilvēks, kurš nestāv uz vietas - viņam, kā mācītājam ir jādodas uz dažādiem izbraukumiem gan pa Latviju, kā arī  ārpus tās.

Kopienas iemītnieki viņu dēvē kā psihologu. Taču viņā iezīmē arī citas īpašības – to, ka viņš ir ļoti godkārīgs, kā arī dažkārt var būt pārāk stingrs. Dažiem no kopienas bija bail sniegt interviju tāpēc, ka varētu pateikt kaut ko par daudz. Viņi baidās izteikt kaut ko sliktu par kopienu. To uzzinot mācītājam, viņiem var sanākt nepatikšanas.

Es viņu satieku otrajā Bruknas apmeklējuma dienā. Tad nu gaidu – vai nu tā ir, ka viņš būtu tāds, no kura būtu jābaidās? Un varbūt es uzzināšu, kas ir tas, “ko var pateikt par daudz”? Arī šodien viņš ir ļoti aizņemts, jo ik brīdi viņam zvana telefons vai jāuzņem kāds no ciemiņiem.

Viņš ir liela auguma vīrs, ar spēcīgu balss tembru. Mūsu saruna notiek turpat muižas bibliotēkā. Viņš runā brīvi un savā sarunvalodā izmanto slengus, piemēram, sačakarēts, pālī, u.c.

Andrejs Padomju laikos tika iesaukts obligātajā kara dienestā, kuras laikā viņu aizsūtīja uz Afganistānu. Viņš stāsta: “Tā bija nemitīga cīņa par izdzīvošanu un cerība kādreiz atgriezties mājās,” stāsta Andrejs. Viņš pat vairākkārt ir bijis sašauts un ievainots.

Rehabilitācijas centru Andrejs izlēma izveidot tāpēc, ka atgriežoties mājās, pēc Afganistānas, sastapies ar vienu patiesu dzīves realitāti: “Dzīvojot Rīgā, redzēju tik daudz jauniešus, kuri nesaprot šo te dzīvesprieku, ko nozīmē būt dzīvam.” Kontaktējoties ar šiem cilvēkiem, Andrejs saprata, ka viņiem ir lielas problēmas ar ģimeni: “Viņi nejūtas mīlēti, gaidīti. Viņi labprātāk atrodas uz ielas.”

Tāpēc Andrejs saprata, ka ir jāizveido vieta, kur šie cilvēki spētu mācīties no jauna. Andrejs uzzināja par “Senacolo” dzīvības kopienas programmu, kura tiek pielietota atkarīgo ārstēšanai visā pasaulē. Un sāka to pielietot pats. Pēc tam tika meklēta vieta, kur šo centru izveidot. Atrada Bruknas muižu. “Sākumā tā nebija iespaidīga, Padomju laikā šeit bija skola, pēc tam kūts. Visu iztīrījām un sākām šeit veidot centru,” stāsta Andrejs.

Vienu brīdi kopiena uzņēma arī bērnus no bērnu nama. Taču atkārtot to kopiena vairs nevēlas. Andrejs saka: “Tie ir pilnībā sačakarēti cilvēki. Viņam ir šī te bāreņa domāšana - tātad es esmu bārenis un tātad man viss pienākas tāpat. Un es esmu gatavs neko nedarīt.” Andrejs uzskata, ka pie tā ir vainojama izglītības sistēma, jo nav iemācīts elementārs darba tikums. “Bāreņiem līdz 18 gadiem nav iemācīts, kā izmazgāt drēbes, nolobīt kartupeļus, sakārtot savu istabu, jo kāds to visu laiku dara viņu vietā,” secina Andrejs.

Andrejs stāsta arī to, ka viņam strādāt ar cilvēkiem, kuri netic Dievam vai nevēlas viņam ticēt ir daudz vieglāk. Andrejs saka, ka viņi ir atvērtāki. “Pēc būtības sačakarēti ir tie, kas sevi uzskata par kristiešiem, tikai tāpēc, ka viņš ir kristīts vai iesvētīts. Bet viņam nav bijusi tāda dzīve, kas ir atbilstoši šim nosaukumam. Latvijas cietumi ir pilni ar kristītiem cilvēkiem, bet tas nenozīmē ka viņš ir kristietis,” uzsver Andrejs. Tā arī ir tā atšķirība ko mācītājs Andrejs cenšas šiem cilvēkiem iemācīt – to, ko nozīmē kristīts un ko nozīmē dzīvot kristīgu dzīves veidu.

Ikkatrā istabā ir ik pa Marijas statuetei, eņģelītim, Mākslas akadēmijas studentu vai gleznotāju dāvinātajām gleznām. Muiža ir ļoti mājīga un harmoniska. Tajā ir gan bibliotēka, gan lielā zāle,  kur parasti notiek labdarības pasākumi, istabas, kur izmitināt viesus un daudz atpūtas telpu. Šeit viss ir ļoti skaisti un sakopti. Tas viss ir pateicoties  ziedojumiem, ko Bruknas kopiena saņem rīkojot labdarības koncertus, kā arī par maksu uzņemot pārnakšņot tūristus. Arī muižas dārzs ir brīnumskaists. Tas ir ierīkots, pēc Renesanses modeļa.

Kopienā šobrīd ir apmēram 20 cilvēku. Viens no viņiem ir arī  invalīds, kas pārvietojas tikai uz ratiņ krēsla. Ja viņam ir sarežģīti kaut kur nokļūt, piemēram, lejā pa trepēm uz kapelu, tad viņam parasti palīdz kāds no kopienas.

Pēcpusdienā viņu atrodu virtuvē. Viņš tīra ķiplokus. Fonā skan mūzikas ieraksts. Radio, televīziju, kā arī telefonu, kopienas dalībniekiem nav atļauts izmantot. Intervijai viņš piekrīt, bet intervijas laikā uz jautājumiem sākumā atbild diezgan strupi – “Jā!”; “Nē!”; “Jā, tā bija!”; utt. Viņš ir viens no tiem, kas nevēlas, lai viņa vārds tiktu publiskots, tāpēc nosauc tikai savu vārdu. Uzvārdu nē.

Viņš ir ļoti jauns. Arī ļoti smaidīgs. Viņam ir lielas dzidri zilas acis un mugurā spilgti sarkans džemperis. Pamanu arī to, ka viņš pārsvarā strādā tikai ar vienu roku, otra ir  nolikta atstatus.  Ratiņ krēslā viņš ir traumas dēļ. Lai kļūtu patstāvīgs no vecākiem, devies uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Taču pēcāk braukājis no viena centra uz otru. Ilgi nav sanācis uzturējies vienā vietā, jo apmetoties ilgāk, valsts vairāk nav devusi uzturēšanās līdzekļus.

Par Bruknas kopienu Jānis uzzināja no labākā drauga. Draugam šeit ir ļoti paticis, kā arī izdevies tikt vaļā no savas atkarības. Jāņa atkarība ir smēķēšana. Uz kopienu beigās devies tāpēc, lai nevis lielākā mērā tiktu vaļā no smēķēšanas, bet ,lai uzzinātu kā šeit viss notiek. Jānis stāsta: “Tas bija netīšām. Vienkārši Jelgavā biju autoostā, ieraudzīju Bauskas autobusu un pēkšņi radās spontāna ideja, ka varētu atbraukt.” “Tā arī ir, ka šeit ir interesanti. Katra diena ir mazliet savādāka,”  nosmej Jānis.

Pārsvarā viņš tiek nolikts pie darbiem virtuvē. Jānis gatavo ēst, gan priekš kopienas, gan priekš viesiem, tīra virtuves iekārtas, šķiro kartupeļus un citus dārzeņus. Laukā šad tad arī iedod kaut ko padarīt, bet reti.

Bruknā bieži notiek dažādi labdarības koncerti. Visplašākais tiek organizēts vasarā – “Uzcel savu baznīcu!”, kad ierodas Latvijas vislielākās slavenības – koris “Kamēr”, Renārs Kaupers, Aija Andrejeva, “Putnu Balle” u.c. No saziedotajiem līdzekļiem tiek celta baznīca, kuru ceļ kopienas dalībnieki.

Jānis stāsta, ka nesen arī bijis koncerts. “Vienu dienu uz šejieni bija atskrējis Kaupers un puisis no “Kino mānijas,” neatceroties otra mūziķa vārdu, smejas Jānis. “Vakarā uztaisīja privāto koncertiņu. Bija sarunājuši pirtī nopērties, bet, lai tiktu pirtī viņi dabūja baznīcai mūrēt akmeņus. Puišiem spēks kaulos ir,” smej Jānis.

Bruknas kopiena uzņem neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Lūgties – katram tas nozīmē kaut ko citu. Ir cilvēki, kas ir ar pārliecību par to, ka Dievs eksistē. Ir arī cilvēki, kas Dievu lūdz pienākuma pēc, jo tādi ir Bruknas kopienas noteikumi. Lūgšanas notiek katru rītu pēc sešiem, septiņos vakarā, kā arī pirms katras ēdienreizes. Uz lūgšanām ir jāierodas obligāti, tieši tāpat, kā uz rīta peldi Bruknas muižas dīķī. Dīķi ir jāpeld visu gadu, neatkarīgi no tā kāds ir gadalaiks.

Kopienā ir arī sievietes. Šogad to ir daudz vairāk nekā iepriekšējos gadus. Divas meitenes ir noliktas pie kartupeļu šķirošanas. Vienu sauc Lolita, otru Irina. Uzvārdus nesaka.

Pirmā sāk runāt Lolita. Viņa stāsta to, ka tā, kas uzzināja Bruknas muižas koordinātes bija viņas meita. Viņas meita bija par viņu satraukusies, dzīvojusi Jaunzēlandē, un lai zinātu, ka Lolita Latvijā ir drošās rokās, izlēma viņu aizsūtīt uz šejieni. Lolita arī tam piekrita.

Dievam Lolita tic, bet pārceļoties uz šejieni, viņu ir biedējusi tieši katoļu ticība: “Nezinu kāpēc, bet man viņa liekas tāda strikta un manuprāt, tai kaut kas tur nav kārtībā. Tāpat celibāts - to neizdomāja Dievs! To izdomāja cilvēki! Un cik klausies, Romā, visi tie pedofili un priesteri!” Viņa tic, ka darba terapija viņai palīdzēs: “Ja es kaut ko uzņemos, tad es eju līdz galam!”

Savukārt otra sieviete nāk no Latgales. Viņai par kopienu pastāstīja kaimiņiene. Irina visgrūtāk bija pierast pie kopienas režīma - iet uz kapelu, lūgt Dievu. “Nekad nebija tā darīts dzīvē,” saka Irina. Sākusi dzert tāpēc, ka ģimenē sākušas dažādas problēmas, viena no tām ir bijusi vīra nāve. “Daudz draugu, daudz darba, skaisti šeit, visa kā šeit ir, bet vienalga - trūkst māju,” saka Irina. Kopienā ir jānodzīvo vismaz divi gadi. Atgriezties pie bērniem viņa nevar. “Nav jau viņi nekādi bagātnieki. Īrē mazu dzīvoklīti. Vecenei nav vietas,” smejas Irina.

Uzrunāju puišus pie nepabeigtās baznīcas. Darbi rit uz priekšu. Divi zāģē ķieģeļus, divi ir nolikti pie betona maisīšanas un atlikušie viens otram padod ķieģeļus no pirmā stāva uz nākamo. Darbu viņi dara smejoties viens par otru un apsaukājoties, piemēram, uzsaucot: “Resnais, nāc šurp”, “Vergturi!”,”Skuķi!”utt.

Prasu, kurš būtu gatavs intervijai. Neviens patvaļīgi negrib nākt, tikai norāda uz citiem. Viens no kopienas iemītniekiem smejoties norāda uz savu kolēģi: “Re, meitene stāv, intervējat viņu!” “Šīs meitene” arī pie manis drošā solī atnāk. Tas mani izbrīna, jo iepriekšējie nebija tik paļāvīgi. Jau pēc manis pirmā uzdotā jautājuma, viņš pats sāk visu atklāti stāstīt.

Viņu sauc Aigars Caune. Bruknā ir jau otro reizi. Pirms tam aizgājis tāpēc, ka sastrīdējās ar mācītāju. Par ko, to viņš īsti nevēlas atklāt. Dzīvē nav saskāries ar lielām problēmām, lai sāktu dzert. Kā viņš pats smejoties uzsver: “Man pat šķiet, ka es esmu dzīvojis tādu vieglu dzīvi.” Arī alkohols pats par sevi viņam nemaz nav šķitis garšīgs: “Es nezinu kur ir tā sakne, kāpēc sāku dzert, es pats to nevaru atrast. Tagad dzīve ir nodzīvota un ar sekām ir jāsamierinās.” Ar savu atkarību viņš cīnās visu savu mūžu. Tas jau sākās vidusskolas laikā, kad viņš diskotēkās strādāja par dīdžeju. Aigars arī atceras, ka strādājot Padomju laikos, kolhozā, iedzert tā esot bijusi parasta lieta: “Tā bija ikdiena. Īstenībā tur bija tāds uzskats- Kas tu par vīru, ja tu nedzer?” Viņš pats atklāti nevēlas neko novelt uz iepriekšējo valsts iekārtu un uzskata, ka tomēr viss ir atkarīgs galvenokārt no sevis paša. 

Aigars atklāj, ka šī tomēr nav tā vieta, kur viņš vēlas šobrīd būt, bet tā kā viņam nav nekur, kur dzīvot, tad šī šobrīd ir vienīgā vieta, kur palikt. Aigars saka: “Es no šejienes varu aiziet prom jebkurā brīdī. Bet mani atturēja tas, ka man vienkārši nav kur iet. Man nav tāda gala mērķa, kur es varētu apstāties.” Ir bijušas reizes, kad viņš savu dzīvi ir sakārtojis, bet līdzko aizmirst, kā ir kad iedzer, tad atkal pakļaujas atkarībai. “Es tomēr ticu un ceru, ka pie kaut kādas daudz maz cienīgas dzīves es spēšu atgriezties. Protams, bez tās cerības nebūtu jēgas vispār,” uzsver Aigars.

Sevi saukt par alkoholiķiem nevienam no viņiem nav kauns. To viņi atspoguļo, gan ar patiesiem stāstiem par sevi, gan ar humoru. Beidzu interviju ar Aigaru un atgriežos atpakaļ pie baznīcas. Jautāju puišiem: “Kas jūs visi pēc profesijām esat bijuši iepriekš, pirms te nonācāt?” Garais atbild: “Dzērāji.” Puisis no Mērsraga smejoties lībiskajā dialektā atbild: “Stāvējām pie “Maximas” un aplaupījām pilsoņus. Kā iet iekša tā uzpras smēķ, kā iet laukā, tā aliņ.” Un viņi visi kopā gardi smejas.

Tādi ir daudz, kas ir izgājuši šo terapiju. Tēvs Andrejs stāsta, ka viņi pat mēģina šai vietai palīdzēt turpmāk, lai arī nākošie spētu tikt galā ar savu atkarību. Viņš saka, ka palīdzēt nevar jebkuram, tikai tiem, kuri to vēlās. “Mēs nevaram padarīt cilvēku laimīgu, ja viņš pats to nevēlas,” piebilst tēvs Andrejs.

Attēls: kasnotiek.lv

Simona Marta Kārkliņa

Es ļoti ceru, ka pie katra no mums atlidos visspožākais eņģelis

Reizēm ikvienam vajadzētu uz visu noraudzīties ar bērna acīm, tie ir Kaspara Marševica vārdi. Vārdi, kas nu jau liek smaidīt. Kaspars savu bērnību atceras kā pieraudātu asaru jūru. „Man nav kauns par to runāt, es, pieaudzis vīrietis varu teikt, ka, stāstot par savām asarām, esmu laimīgs, ka šobrīd to visu aizstāj prieks, kā arī par to, ka esmu šai pasaulē.”

 

Bērnība

 

Kaspars ir piedzimis lielā- desmit bērnu ģimenē. „Saka, ka bērni ir lielākais dārgums, atskatoties uz savu bērnību, es nevarētu teikt, ka jutos kā dārgums, drīzāk jutos kā pamesls.” Kaspars ģimenes attiecības raksturo šādi: „Nu kas tad viņi man par brāļiem un māsām, mums ir viena bioloģiskā māte, bet tēvi jau katram savi.” Kaspars nievājoši izsakās par savu ģimeni, par atmiņām, jo spēcīgākās no tām ir nosalis deguns, jo bija jāguļ uz cietas zemes, ausīs vēl aizvien atskan pudeļu šķindēšana, bet briesmīgākais ir bijis tas, ka viņš nekad nav ticis novērtēts, bet vienmēr juties pie kaut kā vainīgs. Kaspars daļu savas dzīves ir pavadījis Alsungas bērnu namā. Tur nonācis, pateicoties skolotājai. „Mājās man bija nelabvēlīgi apstākļi,” turpinot Kaspars saka, „es nebiju ģimenes bērns, tai laikā, kad bērniem naktī bija jāguļ, man un maniem brāļiem un māsām bija jādomā par to, ko mēs ēdīsim, tāpēc nācās arī zagt.” Bērnu namā viņš nonāca, jo skolotāja pamanījusi, ka Kaspars mācību stundās vienmēr guļ. „Es bērnu namā nenonācu tāpēc, ka man nebija vecāku, man bija, skaitās joprojām.” Kaspars saka, ka tas nav skarbi teikts, jo tā ir dzīves patiesība: „Ir daudz dažādu atziņu par to, kas ir mamma, mana mamma ir sieviete, kura laidusi mani pasaulē, tas arī viss.” Kaspars bērnu namā nonāca 12 gadu vecumā, pats saka- „Kam tad es tāds liels zirgs biju vajadzīgs.” Alsungas bērnu namā bija daudz bērnu, bieži vien viņi savā starpā apspriedušies, vai vēlētos atrast savus vecākus. „Man bija ļoti laba draudzene, meitene, kuru adoptēja un viņa savu dzīvi turpināja Francijā, tiekamies vēl šodien, viņa ļoti vēlas atrast savus vecākus.” Kaspars zina, kas ir viņa mamma, bet par tēva eksistenci tikai nojauš. „Viens it kā ir pieteicies. Kaspars saka, ka viņam vairs nav svarīgi uzzināt, kurš tad īsti ir viņa tēvs: „Ko tas manā dzīvē mainītu, varbūt vēl vienu, kas centīsies tikai dabūt naudu no manis.” Viņš neuzskata, ka vārdi ir skarbi, jo tāda nu reiz ir dzīves patiesība. Šovasar, uzpildot degvielu, Kasparu vēroja kāds vīrietis, pēc kāda laika, pieejot Kaspar tuvāk, viņš jautāja: „Vai tu esi Markševics,” Kaspars norādījis apstiprinoši, šis kungs vēlējies jau sen pateikt, ka viņš pazīst viņa īsto tēvu, izskatā ļoti līdzīgs, uz mata kā šī kunga paziņa. „Atceros, ka pajautāju viņam, un ko man tagad darīt,” kungs, protams, apstulba, „man to nevajag, es gribu rūpēties par savu ģimeni, nevis pievērsties tiem, kuriem es nerūpēju,” saka Kaspars.

 „Esmu domājis par to, ko es darītu, ja vienā jaukā dienā, man piezvanītu un pateiktu, ka manas mammas vairs nav. To laikam teikt ir nežēlīgi, bet tā ir dzīves patiesība, ka es nedarītu neko, iespējams, uzjundītu bērnības atmiņas, bet vienīgais, ko es darītu- aiznestu ziedus.” To grūti iedomāties, bet, ja dzīvojot bērnu namā, viņš juties labāk kā paša mājās.  

 

Bāreņu fonda priekšsēdētājs

 

Lai arī ir pagājuši vairāk kā 10 gadu, kopš Kaspars ir pieaudzis un bērnu nams nav vairs viņa mājas, viņš tomēr tālu nav paspējis aizskriet. „Šobrīd esmu ievēlēts par Latvijas Bērnu bāreņu fonda priekšsēdētāju, man nav sāpīgi atgriezties, jo kurš gan cits labāk saprastu šo bērnus, ja ne es, kurš pats apzinās, kas ir šī pasaule.” Kaspara pienākumi šajā fondā ir palīdzēt šiem bērniem atrast jaunas mājas, kā pats saka, atrast to mākoņa zelta maliņu, nepazaudēt dzīvesprieku un dzīvē kaut ko sasniegt. „Cilvēki bieži vien pieņem nepareizus priekšstatus par bērnu nama bērniem, uzskatot, ka šie bērni dzīvē neko nevar sasniegt, ka ir bezmērķīgi, bez nākotnes, bet es ceru, ka šiem bērniem esmu piemērs tam, ka tas tā nebūt nav.” Kaspars to nesaka velti, jo ir pazīstams dziedātājs un „uzlecošā zvaigzne”, kad Latvija viņu iepazina pirms 12 gadiem, ieņemot godpilno pirmo vieto Talantu fabrikā 4. Kaspars turpina muzicēt, un stāsta, ka pārsvarā turpina uzstāties bērnu namos. „Tas man dod gandarījumu, ka varu sniegt bērniem kaut nedaudz prieka, jo vismaz to es ar dziesmām viņiem varu dot,” saka Kaspars. Runājot par muzicēšanu, Kasparam ir ļoti tuva viņa komponētā dziesma- „Bērna sirds.” Pirmie dziesmas vārdi ir šādi-  „Vai Tu zini kāpēc bērna sirds vēl raud?” Kaspars stāsta, ka šī dziesma atsauc atmiņā bērnību, jo viņš vienmēr vēlējies mātes skaļās balss vietā dzirdēt šūpuļdziesmu. „Laikam tāpēc mūzika man ir svarīga, es tajā izdzīvoju to, kas bērnībā pašam trūcis.” Šo dziesmu viņš sarakstīja par godu savai pirmdzimtajai meitiņai Paulai, bērni ir Kaspara dzinulis: „Ģimeniskums, mīlestība, veselība, bērnība un bērns ir visskaistākais, ko katra ģimene var vēlēties. Ja ikviens no mums savu ikdienas steigu uz mirkli apstādinātu, uz visu noraudzītos ar bērna acīm, viss būtu daudz skaistāk.” Kaspara bērnības naids ir pāraudzis par lielu mīlestību pret savu ģimeni un bērniem, „es nekad nenodarītu saviem bērniem to, ar ko pats esmu saskāries,  es dzīvoju tikai pēdējos 12 gadus no savas dzīves, man viss vēl priekšā, tāpēc, ikdienas satiekot bērnu nama bērnus, kuri man ir ļoti pieķērušies, es gribu viņiem parādīt, ka viss var mainīties, ja paši to ļoti vēlas. Katrs atradīs savu eņģeli.”

GUNTA KŪLA

Attēls ņemts no vietnes pluss.google.com

Slimnieku kopējs

Vispirms – Edgars studē Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Studē medicīnu. Kāpēc Edgars un, ko viņš var pastāstīt? Puisis īsi pirms trešā kursa sākšanās sāka strādāt par sanitāru Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Tā teikt, lai visu jau no apakšas zinātu. Šoreiz tā nav Edgara balss, bet ļoti daudzu pacientu balsis, kuras puisis var padarīt dzirdamas citiem. Ārstu un kolēģu domas, kuras stāstītas Edgaram un, kuras viņš var nodot tālāk.

‘’Vispār es esmu slimnieku kopējs, tas skan solīdāk,’’ viņš piekodina pirms sācies stāsts. Edgars stāsta par to, ka papildus mācībām varējis strādāt daudz ko citu, iespējams būtu vieglāk, iespējams naudas būtu vairāk. Pieredze, kuru puisis var iegūt strādājot tieši šo darbu nav salīdzināma ne ar lielāku atalgojumu, ne vieglāku slodzi citā darbavietā. ‘’Pa taisno gāju uz slimnīcu jautāt par daba iespējām,’’ viņš stāsta, ka domājis – šādi būs ātrāk un lielāka iespēja iegūt darbu. Bija arī. Kopš jūlija beigām Edgars ir sanitārs vispārējās un neatliekamās ķirurģijas nodaļā. Atvainojos, slimnieku kopējs. Lai gan sākumā, tas ir augustā, viņš bija kurjers. ‘’Slimnīcā šādus cilvēkus sauc par kurjeriem. Pienākumi ir tīri slimnieku vadīšana uz izmeklējumiem. Vai, nu, ar ratiņiem vai gultām. Kā arī nogādāšana no un uz operācijām.’’

 

”Slimnīca vienmēr nomāc. Cilvēki no vesela prāta tur nemaz neiet”

 

Edgars stāsta, ka it īpaši pirmajās dienās ļoti paticis. ‘’Bija – ooo, beidzot redzu,  kā strādā tā visa sistēma!’’ Darba laiks vasarā pilnā slodzē bijis, kā viņš saka, normāls – no astoņiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Puisis varējis redzēt to, ko iepriekš dzirdējis skolas solā – kā dakteris māsiņai liek izpildīt kādu izmeklējumu, liek apskatīties slimības vēsturi un tamlīdzīgi. ‘’Tā pagāja mans augusts. Palīdzēju vēl vienam čalim izvadāt pacientus. Sākumā nebija pārāk viegli,’’ Edgars atceras, ka grūti bijis slimnīcas izmēru dēļ. ‘’Apmeklētāji tur bieži maldās, kur, nu, vēl pats, kad tu pirmo reizi esi.’’

‘’Slimnīca vienmēr nomāc. Cilvēki no vesela prāta tur nemaz neiet,’’ viņš atzīst, ka tas ir tikai un vienīgi normāli, ka slimnīcā nav patīkama gaisotne. ‘’Sienas vienmēr būs baltas, jo tā ir sanitārijas prasība, lai netīrumus uzreiz redzētu. Gaisotne ir kāda ir. Tev visu laiku iet garām slimi cilvēki, nezinu, vai kāds priecāsies,’’ viņš it kā jautā ar smaidu.

”Letāli gadījumi ir. Un būs.”

‘’Komunikācijai tajā darba sfērā ir ļoti liela nozīme.’’ Edgars stāsta, ka svarīgi ir runāt un saprasties gan ar kolēģiem, gan ar slimniekiem. Vēl jo vairāk ar slimniekiem! ‘’Slimnieki ir slimi un viņiem ir problēmas. Nedrīkst ar viņiem strupi runāt – jums ir tas un tas.’’ Sanitāriem tāpat kā ārstiem daudz laika esot jāvelta pacientiem. Edgars stāsta, ka ir cilvēki, kas ir pasīvi un viņus jāapkopj. ‘’Ar cilvēku jārunā, nevari tāpat sākt ap viņu darboties!’’ Viņš gan kārtējo reizi uzsver, ka pacienti ir slimi, tāpēc esot jādomā, ko saka, ko vārdi nozīmēs slimniekam. Piemēram, operācijas – ļoti daudzi kļūst nemierīgi tās gaidot. Pēdējais cilvēks, kurš runā ar pacientu pirms operācijas ir sanitārs, Edgars saka, ka jāmāk labi runāt ar cilvēku, lai slimnieks neuztrauktos.

‘’Letāli gadījumi ir. Un būs.’’ Puisis pieklust un turpina sakot, ka daudzi pacienti neko negrib stāstīt. Tad smejoties saka, ka, ja runa par letāliem gadījumiem – daudzi cilvēki nemaz nevar neko pastāstīt. Gadījums, kurā skaidri varējis zināt, ka pacientam gaidāma nāve Edgara darba periodā līdz šim bijis tikai vienreiz. ‘’Tāpēc negribu teikt, ka tā ir visiem.’’ Tā bija sieviete, kura samierinājās. ‘’Bija nolēmusi pieturēties pie tāda viedokļa, ka.. Ok, ja viņai to nevar izārstēt, tad, kāpēc, lai viņa dzīvotu tālāk un apgrūtinātu savus radiniekus?’’ Sieviete pati sapratusi, ka būs nasta, vai vismaz pati par sevi tā domājusi. To visu puisis par slimnieci uzzinājis 40 minūtēs. Un šajās 40 minūtēs viņa ‘’caur puķēm’’ esot pieminējusi iespēju sev – eitanāzija.

 Edgars saka, ka pie pacientiem viņš nelien un nejautā par jūtām, saruna notiek, ja slimnieks pats vēlas. ‘’Darbiniekiem nevajadzētu ar pacientiem nodibināt tādas attiecības, ka beigās var paņemt pie sirds, manuprāt,’’ viņš saka un noklepojas. Edgars atzīstas, ka sākumā viņu daudz kas it kā personiski aizskāris. Tomēr jaunietis centies no tā atturēties, jo grib būt profesionāls. Ir bijusi reize, kad viņš atnāk uz darbu, kolēģis paziņo – no rīta bija viens exitus letalis. Nāves gadījums. Nu, neko visu izdarījuši un strādājuši tālāk. Pirmajās darba nedēļās var saprast – var pavilkt psiholoģisko slodzi vai nevar. Viņš varēja. ‘’Man nebija šoks sākumā. Veiksmīgi,’’ tomēr puisis atzīst, ka jāsaprot, ka jātiek galā arī ar fizisko slodzi.

Edgars pastāsta arī par pacientu radiniekiem. ‘’Viņi tik ļoti grib, lai ārstējamajam viss ir kārtībā, ka reizēm paši ar to pāriet mānijā.’’ Edgars atceras kādu sievieti, kura bija apciemot savu meitu un sarunājusi ar dakteri, ka paliks tai pašā palātā pa nakti, kopā ar meitu. Meita bija pieaugusi, bet tomēr. Tajā palātā Edgars centies bieži neiet, lai neprovocētu. ‘’Viņa tiešām gribēja lai viss ir ļoti kārtībā. Jāsaprot, ka šajā iestādē cilvēki strādā un strādā, lai darbu darītu labi. Tikai par šo nozari domā citādi. Cilvēki domā, ka viņus aizmirst, ka kādam ir vienalga.’’

Savā starpā kolēģi par pacientiem nerunā. ‘’Tas ir tikai un vienīgi pareizi. Tu viņus ārstē, cilvēki ir dažādi.’’ Edgars stāsta, ka gadās profesionālās kļūdas. ‘’Par sevi es nestāstīšu. Ļoti jēdzīgu apsvērumu dēļ, bet, protams, gadās. Aizvest nepareizo cilvēku uz izmeklējumu vai pielikt nepareizo sistēmu pacientam. Tas, protams, var ietekmēt slimnieka veselības stāvokli.’’Viņš uzsver, ka katram gadās kaut ko nepareizi izdarīt, arī citās profesijās. ‘’Kādam cilvēkam būtu jābūt, lai nepieļautu nevienu kļūdu? Ideālam, perfektam, kur tādus dabūt?’’

‘’No kļūdām nav pasargāts neviens, saku vēlreiz,’’ tā Edgars.