Viss nav tik skaisti, kā varētu šķist

Līgai Liepiņai ir  21 gads. Jau apmērām 3 gadus Līga strādā kā modele dažādās pasaules valstīs. Šis nebūs kārtējais veiksmes stāsts par slavenu latviešu modeli. Jo šobrīd viņa vel tāda nav, bet būs! Bet stāts ir par modeļu darba aizkulisēm. Par to, ko varbūt citi jau zina vai to, ko Līga noklusē saviem draugiem, jo “tā nav viņu pasaule!” Līga atklāj, ka šobrīd modeles izvēlas pēc tā, cik viņām ir sekotāju sociālajos tīklos, cik nesavaldīgi ir vīrieši Grieķijā un cik reizēm nepatīkami var būt fotogrāfi. 

“Gribēju iemācīties kā ir staigāt augstpapēžu kurpēs,” saka Līga, stāstot par to, kāpēc ir nonākusi modeļu biznesā. Pienākot devītās klases izlaidumam, Līga uz skolu vēlējās ierasties augstpapēžu kurpēs.  “Beidzot, ”nosmej Līga. Šī iemesla dēļ, viņa devās uz modeļu studiju “Vacatio”.  Tā bija vieta, kur bija iespējams pamēģināt.

Kaut ko tādu pamēģināt viņa ir domājusi bieži, taču savu kompleksu dēļ ir baidījusies. Arī uz ielas, kā arī skolā neviens nekad pie viņas nav pienācis klāt un piedāvājis kļūt par modeli. “Tie modeļu stāsti, kā viņas kļūst par modelēm – viņas kāds ierauga uz ielas, uzrunā, pierunā. Bet man nekad nekas tāds dzīvē nav bijis,” saka Līga. Arī augot kopā ar diviem brāļiem, tādas intereses viņai nemaz nav nākušas prātā.

Studijai “Vacatio” ieraugot Līgu, jau bija skaidrs, ka viņa jau ir gatava strādāt. “Tu tagad te ceļosi, tu būsi modele, tā un šitā. Es protams pārbijusies no sākuma neko negribēju,” stāsta Līga. Viņa vēl bija nepilngadīga, kad jau tika sūtīta uz ārzemēm. No 16 gadu vecuma meitenes var vienas pašas braukt strādāt pa visu Eiropu.

Savu pirmo modes skati Līga atcerēsies uz visu mūžu - nevienu nav pazinusi, nezinājusi, ko darīt, jutusies nedroši un ļoti pārbijusies. Līga stāsta: “Tur teica – smaidiet, smaidiet! Bet es nevarēju nevienu emociju no sevis izspiest. Bet kaut kā piespiedu sevi un izgāju to cilvēku priekšā. Vienkārši, kā tāds mietiņš gāju taisni, līdz beigām.”

Runājot par konkurenci vai modeļu nesaskaņām, Līga stāsta, ka tas vairāk ir izjūtams ārzemēs nevis Latvijā. Tas ir tāpēc, ka šeit nav tik daudz darbu, kuru dēļ meitenēm būtu vērts cīnīties savā starpā. Līga stāsta, ka ārzemēs ir bijuši dažādi incidenti, tai skaitā tiek nodarīts pāri tavām mantām, gan arī tev pašai. Līga: “Tas tiek darīts tikai tāpēc, lai tu labi neizskatītos, lai tev labi  nenoietu kastingā. Bet ir tādas lietas, jā.”

Latvijā, visas modeles savā starpā ir draudzīgas, jo viņu nemaz neesot daudz. “Bet principā uzticēties nevar nevienam. Tu nekad nevari zināt kādi cilvēkam ir nodomi,” saka Līga. Viņa priecājas par to, ka ir reizes, kad viņa sadraudzējos ar kādu meiteni pa īstam: “Tas notiek reti, bet tas notiek.”

Izpaužot to, cik Līga nopelna, viņa šokē. Izrādās Latvijā modelēm maksā ļoti maz. Ir reizes, kad nopelnītais ir krietni mazāks, nekā tas, ko  dienas laikā ir iespējams iztērēt transportam un ēdienam. Piemēram, “Riga Fashion Week” par vienu skati tev samaksās 6 eiro, kamēr Polijā par līdzīgu skati samaksās apmēram 100 eiro,” apgalvo Līga. Ir reizes, kad viņa ar citām modelēm ir domājusi vai ir vērts strādāt šādu darbu.

Pirmos divus ar pus gadus Līga nopelnījusi gandrīz vai neko. “Tu paliec vai nu mīnusā vai ar nulli,” saka Līga. Līgas nopelnītais pazuda aģentūrām.  Lidojot, piemēram, uz Milānu, aģentūra viņai nopērk gan lidmašīnas biļeti, gan apmaksā dzīvokļa īri. Līdz ko viņa dodas atpakaļ uz Latviju, viņai tas tiek noņemts no nopelnītās algas, plus papildus arī pati aģentūra paņem savus oficiālos procentus. “Tāpēc ir jānodrošina pašai sava dzīves vieta, kas būs trīs reizes lētāka, kā arī pašai ir jānopērk sev biļete.” Tāda situācija ir visās aģentūrās.

Bieži modelēm tiek dāvināts kāds no apģērbiem vai aksesuāriem. Izrādās, lai arī tas tiek saukts par dāvinājumu, tomēr arī par to tiek noņemts no algas. Līga stāta, ka ir bijušas gan nepievilcīgas rokassprādzes, gan  arī apavi, kas bijuši krietni par mazu.

Šobrīd aģentūras modes skatēm vai žurnāliem izvēlas pēc tā, cik sekotāju ir katrai no modelēm “Instagram” profilos. Līgai aģentūrā ir teikuši: “Ja līdz šī mēneša beigām tev nebūs tik un tik sekotāju, tu par darbu vari aizmirst!”

Daļa realitātes diez ko neatšķiras  no tā, kas izpaužas filmās vai priekšstatos par modeļu darbu. To pierāda Līga, stāstot par savu piedzīvoto Ņujorkā: “Tā bija foto sesija zem ūdens, kas vairāk tika veidota tikai priekš paša fotogrāfa.” Fotogrāfam bija nepieciešamas zemūdens pornogrāfiskās fotogrāfijas. Līga atminoties notikušo: “Priekš manis tur nekā nebija. Tas bija diezgan šausmīgi, jo tas fotogrāfs man “sita kanti”.  Man bija tādas bailes no viņa. Un mēs esam meža vidū pie kaut kāda ezera. Bija auksti. Man bija sajūta, ka man nav izvēles, citādāk kaut kas slikts ar mani notiks.”

Ir  dienas, kad fotogrāfi, ar kuriem strādājot kopā, pēkšņi uzdod tev jautājumu -  “Vai tev ir puisis?” Ja tu pasaki  jā, tad fotogrāfs uzreiz atbild, ka vairs nebūs iespējams jums abiem strādāt kopā.

Reizēm nejauka attieksme ir jūtama arī no ārzemju aģentūrām. Piemēram, nesen no Vācijas Līgai rakstīja vēstuli, ka viņiem neieinteresē vai viņa ir slima, viņu ir pametis puisis, vai ir nomiris kāds no ģimenes locekļiem. “Principā viņiem neinteresē, kas notiek ar mūsu personisko dzīvi, jo tas ir mūsu darbs un mums ir jāierodas,” saka Līga. Ir bijuši skandāli par meiteņu svaru, it īpaši Ņujorkā – “Kur tev ir problēma? - Tu esi par resnu!” Itālijā un Grieķijā to tik būtiski  neņem vērā.

Bīstami ir atrasties arī uz ielas. Bieži notiek tā, kā piemēram,  Grieķijā, Itālijā, Francijā, vīriešiem, ieraugot uz ielas latviešu modeles, patīk skaļi uz viņam nokliegties no ielas, nosaukt vulgāros vārdos,  piestāt klāt un nelaist garām. Līga saka: “Itālijā ir miermīlīgi – viņi tevi nobērs ar komplimentiem, bet neaizstigs. Grieķijā tevi mēģina aizķert aiz rokas, uzsist pa dibenu, kas nav patīkami. Ir bijuši gadījumi, ja kāda no meitenēm atsaka kādam vīrietim, viņš arī uzbrūk.” Līgai esot Latvijā, esot liels miers: “Mums atkal Latvijā puiši to saprot, ja meitene vēlas, lai no viņas atšujas, viņš arī aiziet. Neviens man neko nesaka, nemēģina.”

Līgas ģimene, protams, par to uztraucas, taču viņi saprot to, ka Līga ir pietiekami gudra, lai neiepītos nepatikšanās. Taču katru dienu viņa uzraksta mammai dienas beigās, ka viss ir kārtībā. Viņu ļoti atbalsta mamma. Līga saka: “Tas ir viņas nepiepildītais sapnis, jo viņas jaunībā viņai bija iespēja braukt uz Vāciju un kļūt par modeli. Taču viņa palika stāvoklī ar manu brāli.” Vecākus uztrauc arī tas, ka Līga var neko nesasniegt un modeles darbs ir tikai iztērēts laiks. Bet Līga šobrīd kopā ar draudzeni, paralēli modeles darbam, ir uzsākušas radīt savu peldkostīmu līniju, jo Latvijā nav atradusi sev piemērotu studiju programmu.

Līga stāsta, ka ir daudzas latviešu meitenes, kas ir pārvākušās uz ārzemēm: “Viņas atrod savu otro pusīti un paliek tur dzīvot, strādā un pelna naudu.”  Līga uzsver to, ka katrai modelei ir savi mērķi, vienai tas ir būt uz slavena žurnāla vāka, citai liela alga. “Mans kvēlākais sapnis ir būt uz žurnāla “Vouge” vāka,” saka Līga.

Simona Marta Kārkliņa

Čirkainais puisis no Latvijas iekaro Abu Dabī

Puisis ar čirkainiem matiem, vidēja auguma steidzas pa Vecrīgas šaurajām ielām, kas tikko samirka pēc lietus. Pienākot tuvāk, zem viņa gaiši zilajām acīm parādās grumbiņas. Grumbiņas, tāpēc ka viņa lūpas savelkas platā smaidā, un viņa izteiksmīgie sejas vaibsti paliek vēl aristokrātiskāki.  Viņa balss ir vīrišķīga un skan pārliecinoši. Balss, kuru gribas klausīties. Šī balss stāstīs par to, kā ir dzīvot un mācīties Apvienotajos Arābu Emirātos. Pabeigt skolu un aizbraukt prom, dzīvot 11 stundu lidojumā no dzimtajām mājām, pavisam citā kultūrā.

Kristaps Zeltiņš mācības uzsāka Babītes vidusskolā, pēc 6. klases iestājās Rīgas Valsts 1. Ģimnāzijā. Vidusskolā mācījies Starptautiskā Bakalaurāta (International Baccalaureate) programmas klasē. Skolu absolvējot, saņēma gan Latvijas Vispārējās Izglītības sistēmas atestātu, gan diplomu par IB programmas absolvēšanu. Tagad Kristaps studē Ņujorkas Universitātē Abu Dabī un dalās savā pieredzē, ar lasītājiem, ko ir ieguvis, dzīvojot un mācoties, AAE

Augstskolas izvēle

RV1Ģ skolā ieradās New York University Abu Dhabi (NYUAD) pārstāve, kas aptuveni 30 minūšu laikā izklāstīja, kas ir NYUAD un ko tā piedāvā. NYUAD pieteicos intereses pēc, jo studēšana Tuvajos Austrumos šķita pārāk tāla un eksotiska. Neloloju lielas cerības uz to, ka mani pieņems, jo katru gadu aptuveni 2-3% no visiem aplikantiem tiek uzņemti. Aptuveni trīs nedēļas pēc pieteikuma iesniegšanas, saņēmu ielūgumu doties uz kandidātu izvērtēšanas nedēļas nogali Abu Dabī, pēc kuras arī tiku uzņemts. Apciemojot Abu Dabī, es redzēju, ka tā ir ļoti moderna un progresīva pilsēta, kurā dzīve būtu interesanta.

Iestāšanās prasības

Akadēmiskās prasības nav precīzi norādītas. Atkarībā no valsts un diploma, ar kādu kandidāts piesakās, prasības atšķiras. Cilvēkiem, kuri mācās IB programmā, minimālā prasība ir vismaz 38-40 no 45 maksimāli paredzamajiem punktiem, programmu absolvējot. Taču nesen, universitāte sāka pieņemt arī skolniekus no Latvijas ar vispārējās izglītības sistēmas atestātu. Kopā ar akadēmiskajiem sasniegumiem ļoti svarīgas ir ārpusskolas aktivitātes. Universitāte ļoti augstu vērtē skolniekus, kuriem ir starptautiskā pieredze. To var uzkrāt gan ceļojot, gan aktīvi darbojoties dažādās organizācijās, piemēram, EYP (European Youth Parliament), MUN (Model United Nations), u.c.

Apmācība

Studenti četru gadu laikā apgūst gan vispārīgos, gan obligātos priekšmetu moduļus. Priekšmetu moduļi atšķiras no izvēlētās programmas, kamēr vispārīgos moduļus kopā mācās visu profesiju pārstāvji. Četros gados jāiegūst 140 kredītpunktus, lai tos iegūtu, obligāti jāapgūst astoņi vispārīgie moduļi.  Gadā ir divi semestri, katrā semestrī ir četri moduļi, katrs no moduļiem ir četru kredītpunktu vērts. Janvāra mēnesī studenti trīs nedēļas intensīvi mācās vienu moduli, un otrais pusgads sākas tikai februārī. Janvāra modulis arī ir četru kredītpunktu vērts.

Darba nedēļa sākas ar svētdienu un beidzas ar ceturtdienu. Lekcijā piedalās mazs cilvēku skaits. Lielākais studentu skaits vienā modulī līdz šim ir bijis ap 30, parasti vienu moduli mācas 10-15 cilvēki. Taču lielākais darbs, tomēr, notiek ārpus stundām.

Papildus iespējas studiju laikā

Studenti, savu moduļu ietvaros, var doties mācību braucienos uz citām valstīm. Piemēram, šī mācību gada pirmajā semestrī es apceļoju gan Nepālu, gan Bahreinu. Ir iespēja pavadīt vismaz divus janvāra kursus (trīs nedēļas) ārzemēs, kādā no NYU universitāšu tīkla koledžām Ņujorkā, Vašingtonā, Londonā, Berlīnē, Sidnejā, Florencē, Šanhajā. Studenti var pavadīt vienu vai divus pilnus semestrus, kādā no NYU universitāšu tīkla koledžām. Ja viss izdosies, otro semestri savā otrajā gadā, plānoju mācīties Ņujorkā vai Londonā.

Kopā ar akadēmisko izaugsmi ir daudz dažādu prakses un brīvprātīgo darba iespēju. Universitātei ir savs iekšējais sludinājumu tīkls, (NYU CareerNet) kurā universitāte publicē visus darba piedāvājumus, kurus tā piedāvā pati vai kurus tai ir iesnieguši uzņēmumi. NYUAD ir „Karjeras un Attīstības centrs” (Career and Development Centre), kurā studentiem palīdz ar karjeras izvēles lēmuma pieņemšanu, gatavošanos intervijām, CV rakstīšanu, utt. Divreiz mācību gada laikā, septembrī un februārī, NYUAD rīko „Karjeras Festivālu” (CareerFest), kurā tiek uzaicināts ap 100 uzņēmumiem gan no AAE, gan citām valstīm. Studenti šajā pasākumā var satikties ar uzņēmumu pārstāvjiem, iepazīstināt sevi, piedāvāt savu CV un potenciāli iegūt prakses iespēju.

Natālija Misiņa

Ne visiem paveicas nonākt tur, kur šobrīd esmu es

Dāvis Grigaļuns no sešu gadu vecuma dzīvoja bērnu namā, jo cieta no vardarbības ģimenē. „Es biju pavisam mazs, tagad atmiņas ir izgaisušas.” Dāvis atceras, ka ilgu laiku nav varējis saprast, kāpēc viņš nedzīvo mājās, zinot, ka viņam ir mamma, kāpēc tik daudz cilvēku ar viņu runā par nelabvēlīgajiem apstākļiem ģimenē, un galvenais jautājums, kāpēc viņš ir viens. Nu jau Dāvim ir 19 gadu, viņš ir adoptēts, iet metinātāju kursos, un pavisam klusu bilst: „Es jūtos labi jaunajā ģimenē, labāk kā iepriekšējās.”

 

Audžu ģimene

 

Ja ģimenē ir nelabvēlīgi apstākļi, izejot dažādas procedūras, ieskaitot psiholoģisko izmeklēšanu, bērni bieži vien nonāk bērnu namos, jo vecākiem tiek atņemtas tiesības. Bērniem ir iespējas nonākt audžu ģimenēs un kļūt par šo vecāku aizbildņiem. Dzintra Rabkeviča ir SIA "Tukuma slimnīca" valdes priekšsēdētāja. Pirms septiņiem gadiem viņa savu dzīvi krasi mainīja, kļūstot par aizbildni. „Mums ar vīru radās doma, ka mēs vēl neesam tik veci, ka mēs gribam savu dzīvi, mēs vēl kaut ko varam un spējam, bet tik dziļi tai brīdī mēs, protams, nedomājām, kad aizgājām uz audžu ģimeņu kursiem. Tas bija ļoti interesants laiks mums pašiem, jo bija jāieskatās gan savā ģimenē, gan jāieskatās psiholoģijā, jāatceras daudzas lietas, jāiemācās daudz kas jauns, tas viss bija tik radoši un forši, un mēs šos kursus pabeidzām. Kursos mēs dzirdējām daudz stāstus, ir ģimenes, kas paņem bērnus, kas arī nepaņem bērnus. Par to visu domājot, liktenis saliek to visu kopā, mana jaunākā meita Anija arī visur mums bija blakus, nekas bez viņas ziņas nenotika.”  2010. gada jūnijā, kad Anija gatavojās savam pamatskolas izlaidumam, Rabkeviču ģimenei piezvanīja no Saldus, sakot, ka tur likvidēs bērnu namu, ka tur ir puisis, kuru gribētu piedāvāt uzņemt audžu ģimenē. „Mēs neticējām savām acīm, ka tā var būt, ka tik skaisti bērni paliek bez mājām, kopīgi nolēmām, ka brauksim iepazīties. Šo puisi sauc Dāvis, pirmā tikšanās mums bija ļoti interesanta, viņš parādīja savu raksturu un attieksmi, nevis runāja ar mums, bet izleca ārā no otrā stāva loga, nodemonstrējot mums, ka viņš nav nekāds „viegli paņems” puisis, bet beigās mēs palikām trijatā- es, Dāvis un mana meita Anija, pēc tam mans vīrs, norunājām, ka viņš brauks pie mums apskatīties,” stāsta Dzintra.

 

Pirmās sajūtas

Šis ir tas pats puisis Dāvis Gruguļuns, atturīgs sarunā, daudz lieka nerunājot. Savas pirmās sajūtas, satiekot Rabkeviču ģimeni, viņš atceras: „Man bija bail, bail no nezināmā, bail, ka šī ģimene nebūs īstā.” Dāvis tā saka, jo šī nebija pirmā ģimene, kurā viņš bija nonācis. „Kādu laiku dzīvoju arī Zviedrijā, tomēr es atteicos no adopcijas, jo nejutu saikni ar ģimeni.” Dzintra skaidri atceras pirmo satikšanos ar Dāvi: „Kad viņš atbrauca pirmo reizi, pēc būtības „dzīves sists un ne tik uzticīgs”, apskatījās māju, apstākļus, mēs no viņa neko nesapratām, viņš gribēs, negribēs, bet aizbraucām kopīgi uz manu darba vietu, palikām divatā, viņš teica, ka grib būt ar mums šeit kopā.” Dāvis savās izjūtās ir nedaudz noslēpumains, tomēr šajos pāris vārdos tiek raksturotas Dāvja sajūtas un attieksme „tagad ir grūti atzīt, ka man bija bail no visa tajā laikā, kad aizbraucu pirmo reizi apskatīt māju, es jutu, ka šī ģimene varētu mani iemīlēt kā savējo.”

Kā saka pats Dāvis: „Es protestēju pret visu.” Dzintra stāsta, ka Dāvi iemīlēja no pirmā acu uzmetiena: „Attiecībā pret Dāvi, tieši tāpēc viņš ir mūsu bērns, tas ir tāpat kā Tu gaidi savu bērnu, izejot cauri visādām lietām, man liekas, ka otrreiz es to nebūtu gatava izdarīt, godīgi sakot. Tas bija entuziasms, tas bija interesanti, jūtu vadīts, jo tas nenotiek tāpat vien, un tāda emocionālā saikne jau mums radās jau tajā pirmajā reizē, kad viņš izleca ārā pa logu. Skaļi par mīlestību mūsdienās mēs nerunājam, bet tās ir tās jūtas, protams, pacietības mērs man ir bijis pilns, viņš ir bēdzis arī no mājām, bet abas puses, pieņemt vienam otru, man šķiet vissvarīgāk.”

 

Bioloģiskā mamma

 

Dāvis stāsta, ka ar savu bioloģisko mammu sazinās, bet reti, pēdējā laikā tikai sazinās telefoniski. „Pa visiem šiem gadiem, kad dzīvoju bērnu namā, mana mamma apciemoja mani trīs reizes, to es atceros, jo tas bija tieši tik maz. Vēljoprojām esmu ļoti dusmīgs, ka ar laiku mamma vairs par mani neinteresējās līdz brīdim, kad nonācu pie Dzintras. Mani nepamet sajūta, dusmas, ka viņa vairs mani negribēja, es esmu domājis, kas man ir par vainu.” Tuvāk par šo situāciju skaidro Dāvja audžu mamma Dzintra: „Dāvis ar saviem vecākiem sazinās joprojām, mēs regulāri vedam viņu pie mammas ciemos, viņa tētis ir miris vēl pirms viņa dzimšanas, nebija sakārtotas šīs attiecības, līdz ar to, tēva vietā viņam ir svītriņa. Faktiski, māte un tēvs viņu atzīst, bet tajā laikā par to necīnījās, viņi viņu nemēģināja dabūt. Mamma ir mamma, bet viņa tajā laikā nemācēja dzīvot tā, lai varētu rūpēties par bērniem. Bērni bija dzīvojuši gan pamestībā, gan badā, tāpēc bāriņtiesa bērnus atņēma.”

Dzintra stāsta, ka Dāvja bioloģiskā mamma viņu bija atrunājusi no adopcijas jau no laika gala, varbūt tāpēc viņš nebija adoptēts iepriekš. Bērnus jau piedāvā audžu ģimenēm. „viņš bija piedāvāts zviedru ģimenei, bet mamma vienmēr bija pozā, ka nevajag, bet tad, kad viņš pats izdarīja izvēli, tas nebija viegli, mēs vairāk kā pus gadu gājām pie psihologa, arī mēs ar vīru, tad bija tiesa, jo tas nenotiek tā, ka mēs izdomājam un parakstāmies. Šīs lietas notiek lēni un apdomīgi. Dāvis šajā laikā mammai ieminējās, bet, protams, viņa bija nikna, bet ko tas līdz, ka tu esi nikns, ja tu neesi blakus, ja tu negribi to darīt, ja tu piezvani tikai tad, kad tev kaut ko vajag. Katra telefoniskā saruna vienmēr beidzās ar stipru psiholoģisku triecienu, vienmēr ir jādomā- bija vai nebija labi, ka viņi ir kontaktējušies, protams, mamma ir dzīvs cilvēks, kas pārdzīvo. Dotajā brīdī viņš ir pilngadīgs jau otro gadu, viņam ir izveidojies savs viedoklis.”

 

„Mēs nevēlējāmies novecot”

Viens no galvenajiem dzinuļiem, kāpēc Dzintra un viņas vīrs izvēlējās šādi turpināt savu dzīvi ir- jo viņi nevēlējās novecot. Ar sabiedrības aizspriedumiem viņa skatās ar smaidu uz lūpām, jo cilvēki nesaprotot, kā var pieņemt svešus bērnus, kā var viņus mīlēt.  „Viena daļa domā, ka tā ir nauda, tad es varu pateikt tā nav, ja nav blakus ienākumu, tad nav iespējams audzināt bērnus, tas ir daudz par maz, jo viņiem vajag apģērbties, paēst. Es apzinos, ka mēs sabojājam šos konkrētos bērnus ar to, ka savā vidē viņiem būtu grūti atgriezties, jo viņi saņem visu, skolas lietas, ekskursijas, kārumus, uz skolu brauc ar mašīnām, bet esmu priecīga, ka varu to viņiem sniegt. Man to ir grūti izskaidrot, bet tāpēc es saku, ka mēs neesam audžu ģimene, mēs esam ģimene. Mēs nevaram adoptēt visu pasauli, arī šī materiālā puse, mēs tomēr vairs neesam tik jauni, tas ir liels risks. Mums ir jāmāca, ka visu dabūt nevar, bet tai pat laikā, viņi nevar justies citādāki kā citi bērni. Mani ļoti aizskar tas, ka ir cilvēki, kas uz viņiem skatās kā uz otrās šķiras bērniem. Cilvēkiem ir grūti saprast, ka kuram katram tas nav jādara.”

 

Dzintras bērnība

„Es atceros savu bērnību, pirmkārt, tā ir katra cilvēka iekšējā pieredze, mani vecāki arī šķīrās, gāja visādi. Es kā bērns to uztvēru citādāk, es staigāju no vienas mājas uz otru, no vecmammas pie vecākiem, tad bija citi laiki, viņiem bija savas nesaskaņas. Bet es vienmēr kaut kā vairāk ar tēti turējos kopā, bet patiesībā mani audzināja vecmamma, es katru vakaru sēdēju viņai klēpī, viņa man katru vakaru dziedāja. Viņa visu laiku bija ar mani, man liekas, ka kaut kur tas iekšējais miers, vajadzība pēc tā visa, tas pilnīgi noteikti ir no turienes, savukārt otra vecmamma bija traka sieva, viņai patika puiši. Mana mamma vienmēr saka, ka man ir puikas, jo mana vecmamma tāda bija, tas varbūt ir jokam. Tas viss nāk no bērnības, visvairāk es par to satraucos, ka nedabūjot pašiem kaut ko no savas ģimenes, cilvēki nemāk tālāk veidot savas attiecības.”

 

Puiši ir mana Latvija

 

Rabkeviču ģimenē Dāvis ir vienīgais adoptētais bērns, toties pie viņiem dzīvo vēl citi puiši, kāpēc tieši puiši, to skaidro Dzintra: „Es saku, ka puiši ir mana Latvija. Tā nav sakritība, mēs ar Aniju tā norunājām. Mums mājās ir viena meitene un tā ir mana meita.”

Dāvis šobrīd ir ļoti apmierināts un pateicīgs, jo bērnu nams viņam esot iemācījis daudz vairāk novērtēt dzīvi. „Katrs bērnu nama darbinieks centās pēc iespējas vairāk dot visu nepieciešamo, tāpēc es nevaru teikt, ka atceros tikai visu slikto, tā tomēr bija laba pieredze, bet es nevienam nenovēlu tur nokļūt, jo ne visiem paveicas nonākt tur, kur šobrīd esmu es.”

 Gunta Kūla

Karstās asinis uz aukstā ledus

Plaša telpa, aukstuma elpas ir dzirdamas it visur, apkārt spalgas balsis. Tā ir leduhalle.  Puisis, kuram ledus liek justies karsti – aizsargs Ričards Ralfs Gorobecs. Ričards šogad ir piedalījies Latvijas ziemas olimpiādē, kurā viņš kopā ar savu komandu (Prizma) ir ieguvis pirmo vietu. Topošā hokeja zvaigzne stāsta par sportu un ikdienu.

Man hokejā šis ir 11. gads. Atbildot, kāpēc es sāku spēlēt hokeju, domāju, ka tas ir tēva neizpildītais sapnis. Viņš vēlējās kļūt par hokejistu, bet viņam tas neizdevās, tāpēc bērni, bieži vien, kļūst par vecāku nepiepildīto vēlmju īstenotājiem. Kad sāku spēlēt, es pat nesapratu, kas ir hokejs. Uz treniņiem man lika iet vecāki un tikai 11 vai 12 gados es sapratu, ka man patiešām patīk šis sporta veids, ka arī turpmāk varu tajā attīstīties.

Agrāk esmu nodarbojies gan ar karate, gan ar kikboksu, taču esmu sapratis, ka šie sporta veidi nepiesaista tik ļoti kā hokejs. Ar laiku sāku manīt, ka gūstu panākumus, ka man sanāk tas, ko man liek darīt, tādēļ nopietni pievērsos tikai vienam sporta veidam – hokejam. Šodien tas ir vienīgais, kur es sevi redzu.

Treniņi man ir piecas reizes nedēļā pa divām stundām, viena uz ledes, bet otra – sausais treniņš. Sausie ir fiziskās sagatavotības treniņi, kuru laikā mēs skrienam, lecam, izpildam dažādus uzdevumus, lai fiziski attīstītos. Patīkamākie ir treniņi uz ledus, laiks, kad vari izbaudīt spēles garu, mēģināt jaunus paņēmienus, nebaidoties zaudēt.

Esmu bijis Latvijas hojeka U16 izlasē, katru gadu piedalos Latvijas  hokeja čempionātā. Un tas ir viens no dzinuļiem.  Var iegūt panākumus, pierādīt un parādīt sevi. Tā kā hokejs ir slidens, traumas var gūt ātri un tās var būt pamatīgas. Man ir bijis smadzeņu satricinājums, saplīsis atslēgas kauls,  sastiepta potīte, bet tas neapstādina no kārdinājuma gūt jaunus panākumus. Prieks, adrenalīns, emocijas, ko gūstu spēles laikā nav salīdzināms ne ar ko citu. Spēlējot sacensībās, sanāk daudz skatītāju, atbalstītāju, no viņu skandinājumiem un atbalsta saucieniem nāk enerģija un spēle paliek arvien labāka.

Vasarā brīvā laika man ir vairāk. Pēc treniņiem, dažas stundas vakarā, pavadu ar draugiem. Jau otro vasaru piedalos Ghetto games florbola spēlēs. Sports man nozīmē ļoti daudz. Tā ir mana prioritāte, bet, nenoliedzami, ģimene, kas mani atbalsta un parādīja, kas ir hokejs, ir vienlīdz svarīga.

Ar komandu biju turnīros Amerikā, Krievijā, Zviedrijā, Ungārijā. Visspilgtāk atmiņā man palika viens no turnīriem Amerikā, kad varēja tikties ar Amerikas labākajām komandām, redzēt kā viņi spēlē. Tas neapšaubāmi iedvesmoja. Iespējams tieši tādēļ savu nākotni redzu ārzemēs, kur es spēšu apvienot savas turpmākās mācības un treniņus. Viena no domām ir studēt Amerikā, kur, apgūstot mārketingu, varēšu turpināt un attīstīt savas prasmes hokejā. Bet tagad došos uz nākamo treniņu un tālāk skatīsimies, kas sanāks.

Ar šiem vārdiem spēcīgas miesas uzbūves puisis, dodas uz treniņu, lai kļūtu tuvāk savam sapnim.

__

Natālija Misiņa

Reperis Sandis

Sandi Kalniņu es iepazinu apģērbu veikalā. Laikā, kad mēs abi šai veikalā kopā strādājām par pārdevējiem. To, ka viņš ir Latvijā zināms reperis es uzzināju tikai savā pēdējā darba dienā, jo nekad tā īsti nebijām runājuši. Nemaz nenojautu, ka strādāju kopā ar cilvēku, kurš Latvijā ir atpazīstams reperis, un pie tam tāds, kuram ir sava ierakstu studija. Todien kādu mūziku viņš izpilda, viņš man nepateica, bet piebilda: “Tā es neteiktu, ka ir dziedāšana. (smejas) Labāk ieraksti youtube.com Sandis un tad tu sapratīsi (smejas).”

Satieku Sandi pie Latvijas Universitātes ēkas. Viņš līdz centram ir atbraucis ar riteni, viņam mugurā melna, īsa ādas jaka, mati izspūruši un sejā redzams plats smaids. Līdz ko viņš pasaka kaut ko smieklīgu, tā viņš pats skaļi smejas tam līdzi. Pēc vizuālā izskata nevar pateikt, ka viņš nodarbojas ar hiphop mākslu. Nav ierastās platās bikses, džemperis un kepons. Kā viņš pats saka: “Mūsdienās praktiski mūziķi vairs neatšķiras ne ar ko. Uz ielas nepateiksi kurš ir reperis, metālists vai super fantastisks DJ’s.”

Hiphopam Sandis sāka pievērsties, kad bija pavisam jauns. “Ļoti ilgi klausījos hiphopu, visu laiku skaitīju līdzi, iepatikās kaut kas atsevišķs, gribēju pamēģināt,” saka Sandis. Pašā pamatā Sandim bija sapnis - viņš vēlējās nokļūt nevis uz koncertu skatuves, bet telpā, kur ir mikrofons un kur ir iespējams ierakstīt dziesmas. “Es gribēju kaut vai nokļūt tādā telpā. Un tad es arī nokļuvu un notika tas, ko es vēlējos - es varēju ierakstīt savas dziesmas.”

Sandim, laikā, kad viņš sāka nodarboties ar hihopu bija arī sava autoritāte, kam viņš centās līdzināties. “Tas ir bijis Ludacris,”atzīst Sandis. Ludacris, kā stāsta Sandis, lai arī bija zem izdevniecībām un nebija neatkarīgs, tomēr darīja visu, ko viņš grib un kā viņam šķita pareizi. Sandis stāsta: “Viņam nebija ierasta mūzika – viņš varēja repot par naudu, par dziļiem emocionāliem pārdzīvojumiem, viņš varēja videoklipos pārspīlēti izcelt lielas ķermeņa daļas, darboties un trakus klipus taisīt. Un viņš to darīja laikā, kad publika vel savā nostājā bija konservatīva.”

Sandis stāsta, ka repot var iemācīties, bet jāmācās ir daudz.  “Kaut kādai mazai kripatiņai ir jābūt, kaut vai vēlmei, vārdu krājumam, kaut kam...” Laikā, kad Sandis sāka mācīties repot, viņš bija uzrakstījis vienu dziesmu. Viņš katru dienu, četras stundas, trīs mēnešus no vietas, atnākot no skolas mājās visu laiku atkārtoja šo dziesmu. Viņam šī dziesma tik ļoti patika, ka viņš šo dziesmu visu laiku repoja un galu galā arī ierakstīja. “Trīs mēnešus es divu minūšu garu dziesmu malu uz riņķi un tad man radās iespēja aizbraukt uz studiju un pusstundas laikā dziesma bija gatava. Tam laikam dziesma sanāca vislabākajā līmenī, ” lepojas Sandis.

Pēdējie jaunie Sanda mūzikas gabali nav tādi, kādam būtu jāskan parastam hiphopam. Sandis savos pēdējos divos darbos ir pievienojis arī smagā metāla skanējumu. Tie ir tapuši, sadarbojoties ar divām metāla grupām.

Latviešu sabiedrība, kā stāsta Sandis, šādu mūziku uzņēma ļoti labi. Ja arī kāds komentārs ir dažkārt negatīvs, tad viņš to īpaši neņem vērā. Viņš vairāk par to uztrauktos tad, ja viņš ar hihop mākslu būtu sācis nodarboties divus gadus iepriekš. “Tad būtu vienkārši ārprāts. Es jau nevaru visiem izpatikt, tā nav,” nosmej Sandis.

Sandis stāsta, ka atšķirība starp hiphop mākslinieku un metālistu ir. Sandis uzskata, ka iekšēji metālisti ir ļoti mierīgāki un draudzīgāki. Taču Hiphop mākslinieki, kas ir  gados jaunāki, ir tādi, kas mēģina kaut ko pierādīt, mēģina iestāstīt kaut ko neesošu un to pierāda ar bravūrību un lielību. Sandis uzskata: “Viņš var rakstīt dziesmas, darboties, iet uz studijām, bet ja attieksme būs tāda, ka viņš uzskatīs, ka viņam ir vienīgā taisnība un viņš dzīvo ar šo te nihilistisko attieksmi, tad neviens ar viņu negribēs sadarboties. Tādi cilvēki neinteresē nevienam, nevienā arodā.” Sandis uzskata, ka tie reperi, kas ir jau pieauguši, tie tādi nav.

Interesanti ir tas, kā Sandis nonāca līdz studijai. Vienam no Sanda draugiem bija liels sapnis kļūt par reperi, bet diemžēl viņš savu sapni nepiepildīja. Draugam tajā brīdi bija 24 gadi. Šajā vecumā viņš sāka justies pārāk vecs, lai vēl nopietni pievērstos hiphopam. Tajā laikā viņš strādāja Lielbritānijā. “Mēs vienmēr mēdzām līdzi skaitīt dziesmām, pat savām draudzenēm nepievērsām vairs uzmanību, kā tikai dziesmām,” atceras Sandis. Tad vienu dienu viņš prasīja Sandim – “Kā tev iet ar to dziesmu rakstīšanu?” Sandis teica: “Nu jā, septiņas dziesma ir jau gatavas un varētu ierakstīt.” Draugs teica: “Labi, tad es tev skaitu naudu iekšā un raksti uz studiju, ka brauksi.” Sandim tas bija pārsteigums. Viņš nevarēja saprast kas notiek. Tas priekš viņa bija pārāk pēkšņi. Un tā pusgadu šis draugs Sandim dāsni palīdzēja, kas bija milzīgs atspēriens tālākai karjerai.

Laikā, kad Sandis izlaida klajā savu pirmo dziesmu, viņam nebija bail no kritikas. Tādas pat toreiz nemaz nav bijis. Esot bijuši patiešām zinošu cilvēku viedokļi. Ja dziesma nebija tādā līmenī, kā vajag, tad tas tika pateikts. “Kad es sāku to darīt, tad tiešām bija klausītāji, un viņi piedomāja pie katra vārda ko dziesmā es pasaku.” Bet laikam ejot, kritika sāka parādīties.

Savu rakstnieka talantu Sandis iespējams ir mantojis no savas vecmammas. Viņa ir rakstniece un dzejniece, kuras vārds ir Naula Dzirkale. Pats Sandis raksta par visu kas ienāk prātā. Sandis saka: “Tā ir tīrākā apziņas plūsma.” Viņš var rakstīt arī par naudu,  bet no viņa skatu punkta nauda ir kas tāds, kuras vērtība viņam šķiet neizprotama. Viņš nesaprot, kāpēc cilvēki pēc tās tiecas. Sandis parasti dara tā: “Es paņemu papīra loksnīti uzrakstu ciparus virsū, un jautātu – vai cilvēks ir gatavs darīt trakas lietas, tāda papīra dēļ?”

Par politiku Sandis nevēlas rakstīt. Ja viņš tajā baigi iesprings, tad kļūs dusmīgs un tāpat arī viņa dziesmas būs dusmīgas, uzskata Sandis. Ja arī viņš kaut ko uzrakstīs, tad tas ies tikai caur humoru: “Uz priecīgas nots paskatīties uz to visu es varu. Varu uzrakstīt par to, kā viņi atmazgā naudu. Kā tautā saka – mobē. Es domāju, ka viņiem tas netikums ir diezgan amizants. Noteikti uzrakstīšu kaut ko tādu.”

Tāpat ir arī ar dziedamo tekstu rakstīšanu. Ja Sandis vēlētos uzrakstīt kaut ko dziedamu, tad tas vairs nešķistu tik spēcīgs teksts. Tas būtu pliekans. “Man ir ļoti sarežģīti uzrakstīt dziedamu tekstu, jo es pats skaitu savus tekstus diezgan ātri,” piebilst Sandis. Bet, ja viņš arī uzrakstīs kādu dziedamu tekstu, viņš to noteikti arī iedziedās. Sandis ir arī sācis komponēt savu melodiju, kā arī devis klausīties citiem. “Citi saka: “Ja tā turpināsi, tad gāzīsi kalnus.”” smejas Sandis. Viņa pašsacerētā mūzika būs dzirdama viņa gaidāmajā albūmā, kas būs gaidāms februārī.

Sandim ir ierakstu studija Skrīveros. Tūlīt Sandim būs arī studija Rīgā. Rīgā varēs ierakstīt balsis un veikt citus tamlīdzīgus ierakstus, bet Skrīveros grupas varēs ierakstīt savas dziesmas. “Cik pats darbu ieliec, tik nāk pretī. Tas ir viss no naudas atkarīgs. Jo vairāk var ieguldīt, jo vairāk nāks atpakaļ,” uzsver Sandis.

Ideja par to, ka ir jāver vaļā sava ierakstu studija Sandim bija tāpēc, ka viņam nepatika, kā viņa dziesmas apstrādāja citās studijās: “Es zinu, kā manai dziesmai ir jāskan un zinu, ko es vēlos sagaidīt no tās. Es nepārmetu nevienam neko. Es vienkārši uztaisu pats.”

Izveidot savu studiju Sandim prasīja lielus līdzekļus: “Es nezināju vispār kā tas notiek un kā tas funkcionē, cik rentabli tas ir, kādā vietā Latvijā taisīt.” No sākuma viņš īrēja atsevišķu dzīvokli. Ļoti liela nauda aizgāja dzīvokļa īrei, remontam, siltināšanai, izolācijai, kā arī tam tika atdots nenormāli daudz laika. Bet pēc tam viņš dabūja atsevišķas telpas Skrīveros. “Ja es tās telpas būtu ātrāk dabūjis, es patiešām ar to naudu tagad pelnītu.” Izveidot savu studiju, kā viņš pats saka, ir liela pieredze. Bet tagad Sandim padomājot, to, ko viņš tobrīd darīja trīs mēnešus, to šobrīd darītu trīs dienas.

Mūzikā Sandis uzskata, ka var nopelnīt daudz. “Tur ir jābūt pietiekami labam materiālam, pietiekami elastīgam, lai tu varētu dažādas mērķauditoriju apmierināt,” saka Sandis. Sandis arī uzskata, ka nevajag gulēt uz vecajiem lauriem un neattīstīties tālāk. Ja kāds no māksliniekiem šobrīd papildus vel dara kaut ko citu, lai piepelnītos, tad Sandis uzskata tā: “Viņš neatzīst sevi tālāk, neiet uz visām pusēm, kas viņam kā māksliniekam būtu jādara, tātad viņam nav tik liela entuziasma.”

Tas vai hiphoperis var būt visu mūžu ir atkarībā no tā, kā reperis attīstās, kā arī vai mūzika evolucionē vai nē, uzskata Sandis. “Ja cilvēks pats attīstās, redz vairāk, dara vairāk, iegulda vairāk, un atrod to savu īsto skanējumu, tad repot var ilgi,” uzskata Sandis. 

Simona Marta Kārkliņa

Rūdis līdz Holandei un atpakaļ mājās

Linda Jace

Vienas sievietes četras lomas

Četri pakāpieni ved pie lielām stikla durvīm. Atverot tās, paveras priekštelpa ar baltām sienām. Bet tās nebūt nav tukšas, gari un piepildīti, ar visdažādkās formas un krāsas pudelītēm, plaukti. Pirms kājas skar pelēku flīžu grīdu, ievelkot dziļu elpu,  paveras smaržu daudzveidība, viegla un neuzksrītoša, bet viena ir spēcīgāka par otru, mazliet kodīga, tā ir matu krāsas smarža. Aiz muguras atveras durvis. Pa tām ienāk vidēja auguma sieviete, īsiem tumšiem matiem ar sarkanām šķipsnām. Zem smilšu krāsas mēteļa ir violets, brīvi krītošs bikšu kostīms. Tievie pirksti, kurus rotā sarkani gari nagi sniedzas pie deguna, lai novilktu brilles. Savā salonā ir atnākusi Nataļja Misiņa.

Nataļja ir friziere, kura savā jomā ir atzīta gan Latvijā, gan pasaulē. Viņa ir  pasniedzēja un art-direktore frizieru mākslas skolā „Klērs Serviss”, sieva un divu bērnu māte. Sieviete ar inženiera izglītību savu dzīves aicinājumu ir atradusi  skaistuma inženierijā. „Mana pirmā augstkola bija Rīgas Civilās Aviācijas Inženieru Institūts. Pēc profesijas esmu inžiniere – sistēmu tehniķe. Tas bija manu vecāku sapnis, kuru neidzevās realizēt pašiem,” atzvēlusies frizieru krēslā stāsta Nataļja. Sieviete par savu karjeras sākumu runā nopietnā noskaņojumā, daudz nesmaidot, koncentrējot savu skatienu uz žurnālisti, saka: „Teicu, ka tas nav tas, ko es vēlos, bet vecākas paaudzes cilvēki, dzīvi uztver citādāk, un es nevarēju neklausīt viņus. Pēc četriem studiju gadiem, atnesu vecākiem diplomu ar vārdiem „Lūdzu”. Ar to arī beidzās visa mana darbība inženierijas jomā.”

Apkārt rosās četri cilvēki, trīs no tiem ir frizieri un salona administratore. Sievietes, jūtas brīvi, sarunājas savā starpā, taču vadītāja ir klusa un mierīga, tikai laiku pa laikam saviem darbiniekiem velta kādu smaidu. Uzmanību novērš tikko aizstaisīto durvju skaņa. Salona priekštelpā, kur ir ierīkots veikals, ienāk īsa auguma, sievieta sudraba matiem. Viņai ir aptuveni 70 gadi, taču viņas dzidri zilajās acīs ir manāma enerģija un dzīvesprieks. Tas nebija maldīgs iespaids, kā tikko sieviete uzsāk sarunu, viņa nepātruakti smaida un sarunājas gan ar darbiniekiem, gan apmeklētājiem. Uz dīvanā sēdošā žurnāliste uzreiz tiek pamanīta, kad harismātiskā sieviete ieiet frizēšanas zālē. „Sveika, esmu Gaļina,” ar platu smaidu pastiepj roku jaukā sieviete, „esmu Natašas mamma.” Nataļja pieceļas un viņas vietu ieņem mamma, tagad meita, kurai māte teica, ka „frizieris ir nenopietna profesija”, ieveidos matus.

 „Es dzīvoju laikā, kad skaistumkopšana bija laika izniekošana,” Gaļina stāsta, kamēr viņas meita rosās gar plauktu ar matu līdzekļiem, „es gribēju tikai labu un domāju, ka arī zinu, kā būs labāk. Izrādās, ka vecāki nav pārāki par saviem bērniem, lai lemtu viņu vietā.” Sieviete aizdomājusies nolaiž skatienu, bet pēkšņi ar smaidu piebilst: „Bet mēs, Natašas vecāki esam tik laimīgi, ka viņa atļāvās darīt to, ko viņa vēlās, jo tas ir tas, kas manai meitai patiešām izdodas!” ar galvu norāda uz plaktu, kas atrodas pa kreisi. Plaukts aptuveni pusotru metra garumā, uz kura nav brīvas vietas, jo ir pilns ar kausiem, kā apliecinājums gūtajām uzvarām kā labākā friziere.

Par to, ka Nataļja ir daudzu konkursu laureāte, pati uzvarētāja stāsta bez emocijām. „Jā, piedalāmies daudzos konkursos, viens no svarīgākajiem bija pasaules čempināts Parīzē, kur mēs ieguvām 15to vietu,” strādājot stāsta meistare. Taisot klientiem frizūras, friziere ir mierīga, koncentrēta, strādā ar klientu tā, itkā apkārt neviena nebūtu, gala rezultātu novērtējot atejot sānus, tad pienāk tuvāk un  ieskatās spogulī. Pasmaida. Tātad darbs ir padarīts labi. „Man patīk mēģināt ko jaunu, eksperimentēt, diemžēl ne visi piekrīt mēģināt neiznāmo. Man patīk, kad cilvēki smaida, ieraugot sevi.”

„Dalīties ar jaunieviesumiem,  bija viens no iemesliem, lai piedalītos akcijā „Hair Fusion Show””, Nataļja ar tieviem pirkstiem izbrauc caur haotiski sakārtotiem, īsiem matiem. „Gadu atpakaļ mani uzaicināja piedalīties starptautiskajā frizieru mākslas labdarības pasākumā. Nopelnītā nauda tika ziedota bērniem, kuriem nepieciešama ātrkārtas medicīniskā palīdzība. Ikvienam ir iespēja palīdzēt, ir tikai jāgrib palīdzēt, nevis jāmeklē attainsojumi savai bezdarbībai,” skatienu vēršot pa logu, nosvērti  savās domās dalās dalībniece.

Nataļja Misiņa izdot savas publikācijas profesionālajā žurnālā „Kosmetik Baltikum”.  „Ar žurnālu sāku strādāt 2004.gadā un ik pa laikam uzrakstu publikācijas, par to, ko jaunu esmu iemācījusies, par profesionāliem jaunatklājumiem. Rakstu par matu procedūru tehniskām pusēm, piemēram, par matu pieaudzēšanu vai krāsu noņēmējiem,” pauzē starp klientiem, dzerot kafiju un uzkožot ar konfekti, stāsta Nataļja. Viena no frizieriem pienāk pēc padoma. „ „Priekšniece” mēs nelietojam šādu jēdzienu, mēs saucām pēc vārda un uz „tu”. Es, tāpat kā pārējie kolēģi,  ļoti cienu Nataļju. Viņa ir īsts profesionālis. Strādāju salonā jau 9 gadus un esmu lepna, ka varu vērot vienu no labākajām Latvijas frizierēm darbā. Tā ir pieredze, kuru vēlotos iegūt daudzi profesionāļi, bet ne katram tas  izdodas,” stāsta salona darbiniece Oksana.

„Lai būtu labākajam savā profesijā, nemitīgi ir jāmācās,” skrienot uz klasi, kur Nataļju gaidu viņas audzēkņi, ātri pasaka jau pasniedzēja, kas vēl nesen frizētavā ieveidoja matus. Klase, kas atrodas veikala/frizētavas otrajā stāvā , ir plaša un pilna ar spoguļiem. Spoguļi, krēsli un manikēna galvas, pa vidu ir neliela tāfele, ar shēmām. Ienāk pasniedzēja un auditorija, kurā ir desmit cilvēki, pienāk pie manikēniem, lai  uzsāktu kārtējo nodarbību kāzu frizūru veidošanā. Topošie profesionāļi strādā, Nataļja vēro savus mācekļus un palīdz tiem. Telpā ir klusums, dzirdamas dažas sarunas no auditorijas. „Tagad uzsāku mācības medicīnas jomā. Tātad vēl trīs mācību gadi. Līdz apmācības uzsākšanai ar laiku bija „tā nebija”,” pasmaida sievete, kura vairākas reizes dienā paspēj mainīt savas lomas. „Tā kā taisām kursu, kur ir nepieciešama medicīniskā izglītība (permanets), un akreditēšana, tad man ir nepieciešama šī izglītība.”

Noņemot brilles, Nataļja noslauka nogurušās acis, kuras ir sarkanas. Pirmajā stāvā ar darbinieku, kurš ir vīrieties (vienīgais vīrietis kolektīvā) runā spēcīgas miesas uzbūves vīrietis. Viņa balss jau ir dzirdama otrajā stāvā, zema, skanīga, labi nostādīta. Kāpjot zēmāk ir dzirdama saruna, kurā tikko aprakstītais vīrietis ir ironisks. Nataļja, kura ir noslēgta un īpaši neizpauž savas emocijas, izpalukst smaidā. Pie kases stāv arī meitene aptuveni 13-14 gadus veca. Vīrietis garš un stalts, ģērbies melnā mētelī, ogļu melniem matiem, smaidot pagriežās: „Esmu Vjačeslavs un šī ir mūsu princese,” ap pleciem apkamj blakus stāvošo meiteni, kura acīmredzami ir apmulsusi, „tā ir Jūlija, meita.”

Vjačeslavs ir Nataļjas vīrs, kurš izpilda visas savas sievas ieceres. „Nataļa atbild par visu kreatīvo, jaunām idejām, es esmu tas, kurš atbild par šo ideju tehnisko izpildījumu,” smaidot stāsta vīrietis. Ieraugot un izdzirdot viņu, sajūtot cauri urbjošo skatienu, paliek neomulīgi. „Tas laikam tāpēc ka esmu drošības sargs,” manot skatienu skaidro rentgēnskatiena īpašnieks, „policija ir mans dzīves aicinājums. Es pats to izvēlējos un sapratu jau diezgan agrā vecumā.” Vjačaslava un Nataļjas vecākajam dēlam ir 21 gads, par kuru Nataļja saka: „Viņš dzīvo atsevišķi. Es zinu, ka viņam iet labi, bet katrā viņa dzīves notikumā neiejaucos, jo tā taču ir viņa dzīve!” taisni skatoties acīs.

Jūlijai, meitai, ir 12 gadi. Ceļš līdz skolai aizņem gandrīz 2 stundas, bet meitene jau gadu pati veic šo ceļu. „Esmu uzmanīga. Tajā, ka pati braucu uz skolu nav nekas īpašs. Bērnus pieradina tik ļoti, ka paši, bez vecāku palīdzības, neko nevarēs izdarīt,” meitenes balss, kurai ir 12 gadi, izklausās pieaugusi un pārliecināta. „Vecāki bieži ir darbā un brālis dzīvo atsevišķi, tādeļ mamma var piezvanīt un pateikt, lai es uztaisu ēst. Man ļoti patīk gatavot,” tēta apskāvienos stāsta Jūlija. „Mājās mums ir četri kaķi un pieci suņi. Visus dzīvniekus, kas dzīvo pie mums mājās, no ielas ir savākuši vecāki.” Abi vecāki pasmaida un Vjačeslavs papildina: „Vienu no suņiem mēs atradām miskastē. Protams, ka mēs nevarējām viņu tur pamest.”

Vjačeslavs izslēdz gaismu un aizstaisa durvis, jo Nataļja jau stāv ārā, atstutējusies pret sienu. „Rīt man ir divas lekcijas, kas jālasa, tad klienti un jābrauc pašai mācīties,” izpūšot gaisu saka Nataļja, „dažreiz, mēnesī kādas trīs reizes man ie brīvas svētdienas, tad es gribu būt vienatnē.” Ģimene iesēžās lielā mašīnā, pie stūres ir ģimenes galva, Vjačeslavs, blakus ir Nataļja, aizmugurē sēž meita. Vīrs un sieva brauc sadevušies rokās.

Sievietei ir daudz lomas, dienas laikā, kuras jāmaina daudzas reizes. Darbā esot noslēgtai un mierīgai, taču acis sāk ugoņot, kad runa ir par mīļāko darbu, frizēšana. „Lai kā es mīlu savu darbu, lai kāda darbaholiķe es būtu, es gribu sajust, ka man ir kur un pie kā atnākt, pēc kārtējās darba dienas.”

 

Autore- Natālija Misiņa

Es sevi meklēju no jauna

Te ir tik gaišs, lieli logi, kuros iespīd spilgtie saules stari. Galda galā ir tukšums, tas ir tikai fizisks tukšums, jo tur nav krēsla, tā ir vieta Gustavam, viņam ir pašam savs krēsls. Te dzīvo Anete un Gustavs- 20 gadus jauni jaunieši, kuri uzsākuši dzīvi divatā. Anete saka Gustavam: „Tu jau tēju, protams, mīļais, netaisīsi pats, kādu tu dzersi?” Gustavs atbild: „Augļu.” Jauniešiem ir lieli sapņi un ieceres, cerība, ka kādu dienu Gustavs Anetei uztaisīs tēju tāpat vien, tad, kad tas būs iespējams, jo šobrīd Gustavs sēž ratiņkrēslā, Anete ir viņa draugs, atbalsts, mīļotais cilvēks un viņa kājas.

 

Gustavs par sevi saka: „Es esmu Gustavs Pētersīlis, šobrīd dzīvi esmu uzsācis šādi.” 2013. gada 23. februāris izmainīja Gustava dzīvi. Viņš bija daudzsološs BMX braucējs, bet treniņa laikā viņš krita, lauza kakla skriemeli un tika paralizēts. Ne reizi Gustava skatienā nebija manāmas skumjas vai nožēla, ka viņa dzīve šobrīd ir tāda, tieši otrādi, smaids rotāja viņa seju, it īpaši tad, kad viņš skatās uz Aneti, tā ir vienmēr. Abi jaunieši, absolvējuši vidusskolu, šobrīd devušies lielajā pasaulē, lai uzsāktu dzīvi kopā. Viņi dzīvo Teikā un uzsākuši studijas Latvijas Universitātē. Gustavs, stāstot par šī brīža dzīvi saka - mēs, jo jaunieši gandrīz vienmēr ir kopā. Gustavs studē e-biznesa loģistiku, bet Anete studē sociālo pedagoģiju.

***

Kopdzīves uzsākšanai jaunieši bija gatavi, kā paši saka, bet atrast dzīvokli , lai tajā būtu ērta piekļūšana, nebija viegli. Gustavs saka: „Ļoti ilgi meklējām.” Anete turpina: „Mēs meklējām jau kopš marta, aprīļa, jo abi mācījāmies divpadsmitajā klasē un zinājām, ka sāksies eksāmeni, ka nebūs laika, zinājām, ka brauksim uz Ameriku uz mēnesi, atgriežoties būs jāiestājas augstskolā. Mēs tik ilgi meklējām, jo mums vajadzēja dzīvokli bez sliekšņiem, tāpēc- kurš katrs dzīvoklis mums nederēja. Ja dzīvoklis ir augstāk par pirmo stāvu, tātad vajag liftu. Bija ļoti daudz kritēriju, pēc kuriem mēs meklējām, tā lai būtu vienkāršāk gan man, gan Gusītim. Citi gluži vienkārši nepiekrita gaidīt, tā jau izdevumu ir tik daudz, un mēs negribējām maksāt par to, kur nedzīvojam. Šis bija vienīgais dzīvoklis, kas patiešām nāca pretī, visu pirms jau samazinot īres maksu- gandrīz uz pusi, bet bijām droši, ka varēsim dzīvot.

***

 

Gustavs vienmēr zinājis, ka vēlas studēt, viņam nemaz prātā neienāca doma, ka viņš varētu padoties. Abi jaunieši mācās pilna laika neklātienē, lai varētu apvienot rehabilitāciju un treniņus, un ikdienas lietas. Svarīgi ir minēt arī to, ka Gustava rokas ir nekustīgas, kā arī pirksti ir diezgan vāji, tomēr, kā viņš saka: „Viss kas ir iespējams, neesmu jau pirmais cilvēks ratiņkrēslā.” „Universitātē visu pierakstu uz datora, sākumā bija diezgan sarežģīti, tomēr kaut kā ar laiku to iemācījos darīt, tomēr ar matemātikas pierakstiem ir grūti. Lēnu iet ar to matemātiku, tās kvadrātsaknes,” saka Gustavs, bet  Anete tik smejoties nosaka: „Tu vienkārši nesaproti matemātiku”, bet Gustavs atbild, ka tas jau pats par sevi saprotams.

„Atceros, kad aizgāju pirmo dienu uz lekciju, iebraucu auditorijā un skatos: opā, viss ir tādā kā kalnā, kā estrādē. Es sēdēju pie pasniedzēja galda ar seju pret auditoriju, bet uz otro lekciju man atnesa galdu, kā arī turpmākajās lekcijās manu galdu nesa man līdzi,” atminas Gustavs.

„Uzskatu, ka universitāte ļoti nāk pretī, arī tad, kad gāju stāties, es domāju, kā būs ar to trešo stāvu, bet man teica, ka tas nav iemesls, lai nemācītos, palīdzēsim, domāsim, nesīsim,” stāsta Gustavs.  Gustavs algo savu draugu, kurš katru sestdienas rītu Gustavu ved uz skolu, kā arī nes uz trešo stāvu.

***

Gustavs ilgi nedomājot par to, kas visvairāk ir mainījies viņa dzīvē saka: „Daudz vairāk novērtēju draugus, jo pirms traumas es biju tik aizņemts ar treniņiem, ka pavisam aizmirsu par viņiem.” Anete piekrītoši piebilst: „Jā.” Abi jaunieši sagāja kopā pēc Gustava traumas, sākums neesot bijis daudzsološs, jo pirmo pus gadu Gustavs mācījās no jauna rakstīt- uz datora vai telefona, kad viņš to atkal iemācījās, kontakts starp abiem jauniešiem atkal atsākās. Bet šovasar Gustavs Aneti bildināja, tas notika Amerikā, to stāstot, Anete lepni parāda savu saderināšanās gredzenu. Mīļumu un siltumu, kas valda starp jauniešiem, nevar nepamanīt. Abi jaunieši visu laiku smejas, un Gustavs saka: „Ko tad mēs abi sēdēsim un raudāsim.. Vai cik žēl, ka es nestaigāju, bet viņi ir iemācījušies aizvietot daudz lietas un satuvināties vēl vairāk. Anete smejas: „Viens labums ir tajā visā, man vienmēr ir kur apsēsties”, un Gustavs Anetes vārdus pavada ar smiekliem un smaidu, skatoties uz viņu. Anete saka: „Mums būs vesela futbola komanda ar bērniem, lai nejustu, ka ir par maz.”

***

 Gustavs ir liels ekstrēmā sporta piekritējs un adrenalīns viņa dzīvē nedaudz pietrūkst, bet to viņš meklē kopā ar draugiem un Aneti. Šovasar viņi abi devās uz Lietuvu un leca ar izpletni, rādot video, viņi smejas un atceras, kādas emocijas viņus pārņēma krītot brīvajā kritienā. Jau atkal tuvojas ziemas un Gustavs atceras: „Mēs pa ledu driftojam ar draugiem, ziemā, kad bija apledojis kalns. Draugs ar mani ieskrējās un kopā braucām pa kalnu.” Anetes acis nedaudz iepletās un viņa saka: „Es šajās aktivitātēs nepiedalos. Un viņa draugiem saka- ja vēl viens pārkāpums no jūsu puses, es vairs ar jums nekur neiešu.” Anete uztraucas par Gustavu ik uz soļa, bet pati saka, ka nekad nav viņu žēlojusi, tā laikam esot lielākā atšķirība ar citiem cilvēkiem, jo pati Anete saka, ka tas viņam nepalīdzētu atkal tikt uz kājām.

„Mēs jau esam izdomājuši, ka šoziem brauksim uz kalnu un brauksim lejā ar pūšļiem.” Gustavs Anetei šoziem mācīs braukt ar snovbordu, „ir ideja, ka draugs uztaisīs man snowbaiku, un arī tā es neatkāpšos no ziemas priekiem. Tas ir ritenis ar trim slēpītēm, tur ir krēsls ar atzveltni, un katrā ziņā ir ideja, ka kaut ko tādu mēs varētu uztaisīt. Vēl jau, protams, meklēju kā aizstāt to visu, ko darīju pirms tam. Es meklēju sevi no jauna,” saka Gustavs. Anete piekrīt un saka: „Patiesībā viss ir no jauna.”

***

Šobrīd Gustavs saka, ka tad, kad viņš atsāks staigāt, ritenis būs viņa vaļasprieks, arī tagad Gustavam ir ritenis, ko pats sauc par formulu, tas ir guļamritenis. Anete: „Gustavs mani vizina, arī tā mēs izklaidējamies.” Šis ritenis ir speciāli Gatavots Gustavam, vests no Amerikas. Bet pirms traumas, Gustavam bija BMX ritenis, kā jaunietis pats saka, gandrīz visa viņa dzīve. „Neilgi pēc manas traumas, draugi pieteica manu dzīvokli Mājokļa jautājumam, un man jautāja, vai ir kāda īpaša vēlme. Es izdomāju, ka gribu savu riteni pie grieztiem. Pagāja kāds labs laiks, un es izdomāju, ka jāskrūvē nost, ka būtu forši redzēt Aneti uz mana riteņa.” Ar riteni viņam saistās īpašas atmiņas, jo pirms traumas ritenis bija viņa dzīve, bet ar to, viņam gandrīz tika atņemta dzīve. „Es labprātāk gribētu redzēt Aneti uz tā, nevis pie grieztiem. Es sapratu, ka esmu tam gatavs. Tagad mēs kopā varam braukāties,” saka Gustavs.

Bet abi jaunieši staro, jo galvenais esot tas, ka viņi ir kopā un viņiem ir daudz sapņu. Anete iesēžas Gustavam klēpī un Gustavs saka: „Iesēdies ērtāk.” Anete noglāsta Gustava galvu un saka: „Es jau viņam visu laiku saku- tad, kad tu sāksi staigāt, mīļais, tu mani uz rokām no Rīgas uz Smilteni nesīsi, tā būs mana laimīgākā diena uz pasaules.”

Gunta Kūla

Es gribēju dzīvot, un Dievs mani uzklausīja

Autore- Gunta Kūla

Mārtiņš ir 24 gadus jauns vīrietis, vējš spēlējas ar viņa matu cirtām, kas paslēpušās zem cepures. Viņa lielās brūnās acis ir nedaudz sabijušās, jo viņš ir gatavs atgriezties desmit gadus atpakaļ, lai pastāstītu, kas viņam lika griezties pie Dieva. Mārtiņš sniedz savu lielo plaukstu, lai ar sevi iepazīstinātu un noteic: „Es esmu tāds pats kā visi pārējie jaunieši, tikai ar nedaudz citādāku skatījumu uz dzīvi.” Vizuāli tas tā patiešām ir.. Viņš ir vidēja auguma puisis, ar pelēku džemperi un šortiem, kas apsedz viņa ceļus, uz auss ļipiņas ir tetovējums- līdzīgs gliemežvākam. Bet ne velti ir tāds teiciens- „Neskati vīru pēc cepures.”

 

Mārtiņš ir ļoti atvērts jaunietis, bez vilcināšanās uzsāk sarunu par to, kāda bija viņa dzīve pirms desmit gadiem. „Es biju maksimāli nepaklausīgs bērns, tik nepaklausīgs, cik vien var būt,” viņš atminas. „Mani neinteresēja pilnīgi nekas.. Es biju mazs panks ar grebeni- kas izskatās kā gaiļa sekste, ar kerziniekiem- līdzīgi armijas zābakiem. Šķita, ka vecāki nezina, ko ar mani iesākt.” Mārtiņu nepieņēma nevienā Cēsu apvidus skolā, vecāki sūtīja viņu pie psihologiem, bet viņam bija vienalga. Vienīgais, kas tajā laikā viņu interesēja, bija viņa draugi un dažāda veida festivāli. „Tā bija aptuveni astotā klasīte,” Mārtiņš atceras.

 

Kāds radinieks strādāja kristīgajā skolā, kā saka pats Mārtiņš, tā esot skola, kurā savākušies visi Latvijas huligāni un zagļi, tur pieņēma bērnus, kurus nepieņem nevienā citā skolā. „Es biju dziļi vīlies savos vecākos, ka man bija jādodas uz skolu, kura atrodas meža vidū, kaut kur Madonas rajonā. Man tur viss riebās, obligāti bija jāapmeklē kristīgās ētikas mācība, man bija plāns, ka es- mācoties kristīgajā skolā, varētu tajā priekšmetā dabūt nesekmīgu atzīmi. Tas man, protams, arī izdevās. Vienīgā nesekmīgā atzīme uz mana devītās klases atestāta bija kristīgajā ētikā.Tagad tas viss šķiet tik muļķīgi.” Skolā Mārtiņš atrada draugus. Draugus, kuri zaga. Tā kā tā bija kristīgā skola, ik pa laikam veda humānās preces, kā ziedojumus- tur bija saldumi, dažādas drēbes. Mārtiņš ar saviem draugiem izzaga labākās no tām, atrada arī kerziniekus un aizveda tos saviem draugiem uz Cēsīm. Bija milzīgas problēmas, bet policija netika iejaukta, un viņš saprata, ka tur negrib uzturēties un aizbēga. Viņš saprata, ka nevar izdzīvot pat tādā skolā.

Jau no 12 gadu vecuma, Mārtiņš bija paniekojās ar marihuānu. Bet tas nešķita nekas nopietns, ka viņam ar to būtu kādas problēmas. Diezgan loģiski šķiet tas, ka vecāki nezināja, ko ar viņu iesākt. Viņa vecāki ir uzņēmēji- mammai pieder vairāki skaistumkopšanas saloni, bet patēvam, kurš jau 20 gadus ir kā viņa tēvs, pieder vairāki ēdināšanas uzņēmumi. Mamma esot teikusi, ka kaut kas ir jāsāk darīt, ar kaut ko jānodarbojas. Tā nu viņš uzsāka tetovēšanas biznesu, vecāki sapirka visas tetovēšanas iekārtas. „Nauda griezās, bija daudz klientu,” Mārtiņš atceras. Līdz uzradās viņa vecais draugs, kurš piedāvāja, kopā ar viņu doties uz Eiropu. „To naudu es tērēju kā debils, jo vienkārši nezināju, kur to likt.” Naudu Mārtiņš neieguldīja labās lietās, ar laiku, kā viņš pats saka, tetovēšanas bizness sāka iet pa burbuli. Viņš aizvēra salonu un ar savu veco draugu devās ceļojumā pa Eiropu, ar stopiem. Viņiem abiem bija pa 80 latiem. Naudu viņi neskaitīja, bet pēdējo iztērēja kādā Mcdonaldā. Viņi stopēja vietās, kur nedrīkstēja, piemēram, Vācijā uz lielās automaģistrāles, vilcienos brauca pa zaķi, viņiem nebija ko ēst. Somā bija palikusi maize un medus. Mārtiņš atceras: „Bieži vien, kad patēva ēdināšanas- vienā no uzņēmumiem pāri palika plovs, to ēdām mājās, bet man tas tik ļoti negaršoja. Bet tagad, kad vēders bija tukšs, es domāju, cik ļoti man gribētos apēst plovu.”

 

Atgriežoties mājās, Mārtiņa ikdiena turpinājās, marihuānas lietošana kļuva aizvien biežāka, līdz kādu nakti Mārtiņš juta, ka sirds vai stājas. „Es nevaru atstāstīt tās sajūtas, ka zini, ka rīt vairs nepiecelsies.. Tajā brīdī es sāku lūgt Dievu.” Kā saka pats Mārtiņš, viņš esot pamodies, tas šķitis mistiski, tai laikā viņam bija aptuveni 16 gadu, viņš saprata, ka ticis uzklausīts, bet ar to jau viss nebeidzās, iespējams, pat turpinājās aizvien vairāk.

 

Pēc kāda laika Mārtiņš devās uz Londonu, kur strādāja sieviešu apakšveļas nodaļā. „Man tur patika,” viņš nosmej. Diezgan ātri Mārtiņu atlaida, bet Londona ir zīmīga ar to, ka šeit viņš atkal saskārās ar Dievu. Kādu laiku viņš dzīvoja pie puišiem, kuri arī lietoja marihuānu, viņš, protams, bija priecīgs, bet tad- kādā dienā viens no puišiem teica: „Paklausīsimies Dieva vārdu.” Sākumā viņām likās, ka tas viss ir smieklīgi, bet tad viņi to sāka darīt katru dienu. Mārtiņš bija neizpratnē- kā var dzīvot tādu dzīvesveidu, bet ticēt Dievam. Kāds puisis viņam bija teicis- „Sāc ar evaņģēliju.” Kad Mārtiņš atgriezās atpakaļ, viņš katru dienu lasīja pa vienai evaņģēlijai. Tas lika Mārtiņam saprast, ka pastāv augstāks spēks- Dievs, ka kaut kas nav pareizi, un kaut kas dzīvē ir jāmaina. „Es esmu izsūdzējis savus grēkus, grēks arī skaitās tas, ja kādā brīdī esmu aizmirsis Dievu.”

Mārtiņa dzīve pilnībā pārvērtās tad, kad viņš pameta savus draugus, jo kopā ar viņiem ir piedzīvotas daudz nejēdzības, kas lika saprast, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Viņš saka: „Ar mani varēja notikt jebkas, atceros, ka bija ziema, spēcīgs, virpuļojošs vējš, bet man sapratnes nebija nekādas, jo biju psihotropu vielu iespaidā. Man viss rēgojās citādi, es līdz ceļiem biju sniegā un nezināju, vai tikšu mājās, es nevarēju parunāt vēl divas dienas, es nevarēju salikt teikumus.” Pēc šī atgadījuma Mārtiņš domāja, ka vairs nekad to nedarīs, bet tagad, stāstot par savu dzīvi, Mārtiņš saka, ka dažreiz salūzt, tad, kad notiek kaut kas pilnīgi negaidīts, piemēram, kad nomira viņā vecaistēvs.

 

„Šobrīd esmu kristietis tikai gadu, kas ir ļoti maz, es tikai vēl mācos,” viņš saka. Kristietim ir divi svarīgi baušļi, kas jāievēro. „Pirmais un vissvarīgākais ir- mīli Dievu, savu Kungu ar visu savu sirdi, prātu un apziņu. Otrais ir mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Ar vārdu tuvāko- tas nozīmē pilnīgi visus cilvēkus,” stāsta Mārtiņš.

 

Atbildot uz jautājumu, kā viņu pieņem citi cilvēki, Mārtiņš saka, ka viņam ir daudz jaunu draugu no savas konfesijas, pagātnes draugi ir pagātnē, ir uzlabojušās attiecības ar vecākiem, nolaižot galvu, viņš saka: „Esmu gan es pabojājis mammai nervus.” Dievs ir izmainījis Mārtiņa dzīvi. Sarunas gaitā es Mārtiņam teicu: „Tad gan Dievam uz Tevi bija lieli plāni, ja, izejot cauri visam, kam esi izgājis Tu, Tu esi sveiks un vesels.” Mārtiņš cer, ka tas tā patiešām ir, atgādinot man, kas ir sirdsapziņa: „Katram cilvēkam jau piedzimstot ir ierakstīti baušļi, ko cilvēka gars zina, tāpēc arī sirdsapziņa runā.”

RADOŠAIS HAMELEONS Elizabete Džeina RUBENE

  Autore: Natālija Misiņa

”Radošais hameleons, kas neieliek sevi aplī, bet rotē pa spirāli – gan augšā, gan lejā”. Fotogrāfe, taču Elizabetei Džeinai labāk patīk vārds „foto-amatieris”, jo tas ir cilvēks, kas vēl nav ļoti zinošs, bet viņam patīk eksperementēt un viņš nebaidās kļūdīties. Interneta žurnāla Confess Fashion  Magazine fotogrāfe, stiliste un asistente, Žanetes Auziņas[1] „labā roka”, kā arī H&M veikalā ir pārdevējs – konsultants, vizuālistu palīgs.

Elizabete, kuru draugi un paziņas sauc Džeina, ļoti skaistu, kuplu un garu matu īpašniece, iedvesmo ar savu izskatu vien. Viņas izteiktie vaigu kauli un slaidais augums, graciozs un aristokrātisks. Garos matus satur platmale. Džeina cepures velkā gandrīz vienmēr. Meiteni ar vārdu Elizabete Džeina var pamanīt uzreiz. Stils – izskatā. Stils  - fotogrāfijā. Stils – raksturā.

Interneta žurnāls Confess Fashion Magazine iznāk kopš 2011.gada 4 reizes gadā. Confess modes žurnālā pašlaik esmu fotogrāfe. Taisu modes mākslas fotogrāfijas, vēl neesmu nobriedusi, lai taisītu rakstus.  Lai rakstītu ir jābūt savam skatījumam, ko vēstīt lasītājiem, šobrīd vēstu savas emocijas un sajūtas vizuāli. Savos darbos cenšos sniegt spilgtas emocijas, kuras cilvēkiem dotu enerģiju, iet un darboties uz priekšu, kā arī cenšos panākt, lai modes fotogrāfijās varētu  aizsapņoties. Nostrādājot garu dienu darbā, kurš nav kreatīvs, tu vari atvērt šādu žurnālu un ieraudzīt bildes, kuras ļaus tev sapņot un fantazēt. Tas liks darboties labajai smadzeņu pusei (tā atbild par kreatīvitāti).  

Ir dažādas fotosesijas, kurās ieliec dažādus vēstījumus, vienā parādi spriedzi, otrā – romantiku. Katru reizi fotosesija ir citādāka, lai skatītājam nepazustu interese. Rokraksts paliek, bet pozitīvas emocijas mainās. Šobrīd vairāk taisu portretus, strādājot psiholoģiski. Portretam ir stāsts. Tas atklāj dvēseli. Sadarbojos ar Dandy model management. Tā ir iespēja strādāt ar modeļiem, kas ir jaunās sejas. Atnākot uz fotosesijām viņi nezina, ko darīt. Kādam ir jāparāda, kas ir jādara, bet kādam ir jāpasaka „dari, tev viss sanāks” un viņš arī dara un viņam sanāk. Esmu gājusi „Natalie” modeļu skolā, tāpēc zinu, kā ir būt kameras abās pusēs. Sākumā iepazīstos ar modeļiem, lai saprastu, kas viņi ir, tā ir iespēja uzstaisīt labākas bildes. Fotosesijas modeļi ir arī draugi, kuriem patīk manas bildes, un kas atbalsta manu mākslu. Kad atrodu interesantus tipāžus, piedāvāju tiem nofotografēties.  Ja esmu kādam apsolījusi, ka nofotografēšu, tad noteikti to izadrīšu. Varu arī fotografēt savā dzimšanas dienā, kad itkā būtu jāatpūšas. Ja ir kas ineteresants, es to fotografēju, vienalga vai tā ir mana dzimšanas diena vai kāda cita svinamdiena.

Man patīk modes fotogrāfa, Stīvena Meizela[2] (Steven Meisel) darbi, kurš caur saviem darbiem vēsta stāstu. Viņa bildes ir kā maza filmiņa ar sešiem atvērumiem. Fotogrāfijas ir ļoti maz, bet informācija tajās ir ļoti spēcīga. Ir jau 2015.gads, mēs varam tik daudz eksperimentēt. Mēs varam mācīties. Ja tu skaties un mēģini kaut ko atkārtot, vienmēr sanāks kas cits, nekad nesanāks tieši tas pats, kas bijis iepriekš. Nav jābaidās no kļūdām, ja tu nekļūdīsies tu nekad neiemācisies lietas darīt pareizi.

Dažreiz fotogrāfijas tiek taisītas neplānojot, pēc intuīcijas, tad ir jārēķinās, ka fotogrāfijas var arī nesanākt un šīs bildes nebūs izmantojamas. Bet arī tā ir mācīšanās un eksperiments, jo tu esi iepazinies ar šo cilvēku un sapratis, kas nākamreiz jādara citādāk.

Eksperimentējot, man patīk modeļus ielikt neērtā situācijā, piemēram, ar fotogfrāfu-partneri izdomājām, ka gribam bildēt modeļus sniegā. Mēs spēlējām ar modeļu veselību skaistuma dēļ, taču  darījām to ātri, lai nenodarītu sliktu modeļu veselībai. Svarīgi ir arī tas, lai cilvēki, kas atnāk fotogrāfēties, ir gatavi eksperimentēt. Fotogrāfijā nozīmīgi ļoti ātri iemūžināt kadru, jo ārkārtīgi nozīmīga ir gaisma. Ārā bildēt ir daudz grūtāk, gaisma ir mainīga, tādēļ  vieglāk ir taisīt bildes iekšā, kur gaisma nemainās. Ja tu kaut ko gribi, tad tev jāsamierinās ar iespējamām neērtībām. Piemēram, tu bildē uz balkona, kur vietas ir maz, bet jāizdomā, kādām jābūt leņķim, lai sanāktu laba bilde.

Dažreiz man riebjās runāt par apģērbu, tās ir tikai lupatas (atgādinājumam Džeina ir arī stiliste). Kad strādā apģērbu nozarē un satiec draugus, un atkal jārunā par lupatām, tu saspied galvu un jautā „Kāpēc? Lūdzu, lieciet mani mierā!”. Ir tā, kad negribās runāt par apģebu, un tā, kad „Ak Dievs! Ir kaut kas jauns!” un es gribu par to runāt. Es varu būt kā pienene, kas nonīkst, izpleš savas pūkas, lai pavasarī uzziedētu vēl spēcīgāk! Vai arī, kad pienenei Colu uzlej virsū, kad viņu nicina, bet viņa uzaug  divreiz stiprāka. Tā mēdz notikt Latvijas modē un visā radošajā dzīvē, tevi grib iznīcināt, bet galvenais ir darīt, iet uz priekšu.

Es mācos, man patīk mācīties, es gribu mācīties, es nemērķēju ielīst kāda kurpēs. Man patīk mierīgi klausīties citos, nevis snobiski iet „es jau zinu kā ir labāk”, pamācot citus. Man patīk paklausīt to viedokļus, kuriem nesanāk, un sadzirdēt lietiņas un detaļas, kuras varētu noderēt dzīves laikā. Ir jāklausās. Kā Šekspīrs teica: „Klausies visus, bet runā ar dažiem”, es sevi tā raksturoju. Man patīk klausīties, man patīk sarunāties ar cilvēkiem, bet man nepatīk, kad, runājot ar cilvēku, viņš baksta telefonu. Ir briesmīgi, ka cilvēki aizmirst sarunāties dzīvē.

Man patīk mūzika, bez tās es nevarētu elpot. Man patīk indie mūzika, ļoti patīk franču radio stacijas, klasiskā mūzika. Pie klasiskās mūzikas mani pieradināja no bērnības. Mani iedvesmo kreatīvie žurnāli, kas ir vērsti uz Rietumu tirgu, kur ir nauda. Jo vairāk naudas, jo lielāka iespēja izpausties. Katram ir jāizdzīvo sava krīze. Pārdzīvot to iespējams ar ticību, jāmotivē sevi. Piemēram, kolāžas es sāku taisīt 2010.gadā, tad es atmetu ar roku, jo domāju, ka tas, ko es daru nevienu neinteresē. Vēlāk es atkal atsāku taisīt tās, un daru to sevis dēļ, lai attīsītu stila izjūtu. Mani iedvesmo ceļošana, ja nav līdzekļu -  paķer draugu, apsēdies kādā autobusā un brauc, skaties, vēro pasauli. Pasaule ir apaļa, to var izbraukāt visu, galvenais ir meklēt. Katrā vietā tu saskatīsi gan labās, gan sliktās lietas, gan arī tādas, ko varēsi paņemt sev līdzi. Esi kā mazs sūknis, vāc informāciju. Katram cilvēkam ir talants, tas tikai jāatrod.

 

 

 

Īss Elizabetes Džeinas Rubenes CV

Vārds, Uzvārds: Elizabete Džeina Rubene

Mācību iestāde: Ziemeļvalstu ģimnāzija (2000 - 2010)

Rīgas Amatniecības vidusskola (2010 - 2014)

Vecums: 21

 Nodarbošanās: Confess Fashion Magazine fotogrāfe, asistente, stiliste, H&M pārdevējs konsultants un vizuālistu palīgs

Papildus izglītība: Mācību iestādes nosaukums 2011 - Apliecība no Rīgas Domes izgītības, kultūras un sporta departaments, Tehniskās jaunrades nams Annas 2 par to, fotogrāfijas teorētisko, praktisko un radošo iemaņu pamatkursu apgūšanu (316 stundas).

2008 - Serfitikāts No Natalie modeļu aģentūras par to, ka viņa laikā no 2006.gada 11.septembra līdz 2008.gada 31.maijam ir mācījusies un pabeigusi 2 gadu profesionālās apmācības kursu modeļu aģentūrā "Natalie".